Atvadās no Mūžībā aizgājušās Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dalībnieces Alvīnes Šķipares

Otrdienas, 11. jūnija, rīta stundā pa baltu ceļu mūžībā devusies Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa dziedātāja, priekšdziedātāja, tautas teicēja Alvīne Šķipere (1929.)

Par Alvīni, kura Otaņķu ansamblī dziedāja no pašas pirmās dibināšanas sezonas (1964./1965.), dziedātāji pēdējos desmit gados sacīja tā- ja Latvijai ir sava Milda, tad Otaņķu etnogrāfiskajam ansamblim ir sava Alvīne. Tālāk tuviniekiem, draugiem un ansambļa dziedātājiem vajadzēs doties bez Alvīnes padoma, portālu “ReKurZeme” informē Otaņķu etnogrāfiskā ansambļa vadītāja Solveiga Kūlaine. Viņa norāda, ka ceturtdien Alvīni izvada no Pērļu kapličas un Zvaņu kapiem.

“Viņai piederēja dziesmām un tautas gudrībām bagāta dzīve, ar kuru viņa dāsni dalījās. Pie teicējas bieži viesojās studenti, pētnieki, interesenti un žurnālisti, kuri pierakstīja Alvīnes stāstus un dziesmas. Viņa allaž sacīja, ka mūsu tautasdziesmu pūrs esot neizsmeļams un katram dzīves gadījumam tur kaut kas piemērots ir atrodams. Viņai iedvesma dziedāt radās, tieši darbu darot,” stāsta S. Kūlaine.

Alvīnei kopā ar vecākiem nācies izbaudīt Sibīrijas izsūtījuma grūtības. Viņa nesūrojas par piedzīvoto, tikai stāstīja, ka Omskas apgabalā aiz Urāliem, pliki un nabagi aizvesti, otaņknieki bijuši nometināti vienā sādžā. Tomēr pat svešumā aiz daudziem tūkstošiem jūdžu neesot pārtrūkusi viņas dziedāšana, bet ar jaunu sparu tā ieskanējusies pēc deviņiem gadiem, kad Alvīnei kopā ar daļu no izvestajiem izdevies atgriezties Latvijā.

2010. gadā Alvīnei Šķiperei tika piešķirta īpaša balva par ieguldījumu tradicionālās kultūras saglabāšanā un kopšanā, bet 2019. gadā Alvīne saņēma Latvijas Nacionālā kultūras centra Goda rakstu par “Mūža devumu”.

Viņas stāsti, padomi un dziesmas paliek dziedātājos un klausītājos. Atmiņas paliek- skaistas, gaišas, nezūdošas. Alvīne mīļā piemiņā paliek mūsu sirdīs.

Dziedot dzimu, dziedot augu,
Dziedot mūžu nodzīvoju,
Lai iet mana dvēselīte
Pie Dieviņa dziedādama.