Barikāžu piemiņas dienā Liepājas muzejā koncertēs “Kopā Reti Esošu Draugu Organizācija”

Piektdien, 20. janvārī, pulksten 19 Liepājas muzeja, Kūrmājas prospektā 16/18, Lielajā zālē 1991. gada barikāžu aizstāvju atceres pasākumu ietvaros uzstāsies grupa “Kopā Reti Esošu Draugu Organizācija” ar koncertprogrammu “Atceries gan”.

Grupā muzicēs Ieva Dreimane (soliste), Jānis Šteinbergs (taustiņinstrumenti, mutes harmonikas, solists), Edgars Silacērps (ģitāra, solists), Armands Alksnis (ģitāra), Linards Tiļugs (sitamie instrumenti) un Valdis Skujiņš (basa ģitāra, koncerta vadītājs), portālu “ReKurZeme” informē Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” vadītāja Sandra Šēniņa.

Koncertā skanēs tautā iemīļotas dziesmas, kuras bija ļoti populāras 1991. gada janvāra barikāžu un augusta puča dienās: “Atceries gan”, “Nevajag mierināt”, “Ziņģe par bailēm”, “Kad nekas nav palicis tevī” u.c.

Vairāki grupas “Kopā Reti Esošu Draugu Organizācija” dalībnieki (toreiz – grupas “CREDO” sastāvā) bija to cilvēku pulkā, kas piedalījās valstij nozīmīgos notikumos un kuru dzīves cieši savijušās kopā ar mūsu valsts, Latvijas likteni, arī janvāra barikādēs, kas lika ļoti daudziem pulcēties Rīgā un sargāt trauslo brīvības elpu.

Valdis Skujiņš kopā ar Edgaru Silacērpu, Valēriju Liepu, Aldi Langbaumu un Uldi Veitu devās uz Rīgu. Viņi vairāk bija sastopami Doma laukumā, jo tur bijusi skatuve, uz kuras ik pa brīdim muzicējuši Aldis Langbaums un Edgars Silacērps. Valdis Skujiņš atceras, ka kopā ar Valēriju Liepu un Uldi Veitu satikušies ar laikraksta “Atmoda” galveno redaktori Elitu Veidemani, kura rokās ielikusi lielu kaudzi ar tās dienas avīzi.

“Mēs staigājām pa visu Vecrīgu, gar Ministru kabinetu un dalījām avīzes. Satikāmies ar cilvēkiem no visas Latvijas. Es negribētu teikt, ka nevienam nebija bail, bet bija tāda ļoti liela kopības sajūta. Bija vēss laiks. Tēja. Tā kopības sajūta tajā laikā bija neparakstāma,” stāsta Valdis Skujiņš.

Viņš atzina, ka bijusi viena situācija, kad “patiešām kļuva bail, jo tikai muļķis ne no kā nebaidās”. “Mēs braucām ar Jaunatnes centra mašīnu un tādā labā noskaņojumā braucām – toreiz tā bija Gorkija iela, tagad Krišjāņa Valdemāra –, pēkšņi bez kaut kādiem īpašiem signāliem priekšā izgriezās armijas “bobiks”. Mašīnai aizmugurējās durvis bija vaļā, tur sēž omonieši ar ieročiem, viņi mums brauca pa priekšu. Mēs bijām mašīnā pieci cilvēki, iestājās klusums, visi tie joki un smaidi apklusa. Kad viņi nogriezās uz citurieni, tad atviegloti nopūtāmies. Tā nebija patīkama situācija,” atceras Valdis Skujiņš.

Edgars Silacērps Rīgu tajās janvāra dienās atceras “tumšu, pelēkā sniegā un miglā tītu, centrs smaržoja pēc ugunskura dūmiem, Vecrīga – pilna ar dažādu tehniku. Virs Doma laukuma parādījās armijas helikopters. Lidinājās, tad “karājās” gaisā virs laukuma. Pietiekami zemu, kā iebiedējot.

Laukuma vidū, iepretim Radio mājai, stāvēja kāds liels lauksaimnieku tehnikas monstrs, tam uz jumta uzrāpās vienkāršs jauns džeks, kurš visiem saprotamā, bet tomēr nepieklājīgā žestā, rādīja visu sanākušo cilvēku attieksmi pret svešo varu. Kā piemineklis stāvēja, nekustīgi. Tik ilgi, kamēr helikopters lidinājās. Ļaudis runāja, ka tas bija izlūklidojums, gaidījām, kad okupantu armija uzbruks”.

Visi kā viens viņi atceras to savādo dunoņu Vecrīgā, kuru radīja daudzu cilvēku balsis, ieslēgtie radioaparāti, dziedāšana. Kad satumsa, to visu vēl papildināja ugunskuru atblāzma namu sienās, auksta migla, atvērtās baznīcas ar upeņu tējas smaržu un visur esošie Latvijas puikas un meitenes, kam nebija vienalga.