uldis.dobelis
Latvijas 105. gadadienas priekšvakarā klausītāji Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” un tiešraidē pie ekrāniem visā pasaulē baudīja valsts svētku koncertu kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri diriģenta Jāņa Liepiņa vadībā un pianistu Andreju Osokinu. Mūziķi cēla godā Latvijas 20. gs. lielākos simfoniķus, turpretim mūsdienīgi aizrautīgu dzirksti piešķīla Zigmara Liepiņa Klavierkoncerta pasaules pirmatskaņojums, saņemot kvēlākās klausītāju stāvovācijas.
Vērienīgā programma tika atklāta ar atmodas laikā tapušo Ādolfa Skultes Devīto simfoniju, kura tiek uzskatīta par komponista daiļrades vainagojumu. Pats autors tai devis pavārdu “Dramatiskā”. Un šeit klausītājam bija iespēja saklausīt piesātinātas orķestra krāsas, bangojošu jūru, enerģētiskumu un sirdspukstu motīvus, kas atspoguļo tā laika notikumus.
Koncerta otrajā daļā Jāņa Ivanova simfoniskajā tēlojumā “Lāčplēsis” izgaismojās Raiņa lugas “Uguns un nakts” motīvi. Sākumā tajā saklausāma spēcīga titulvaroņa tēma, tai seko Spīdolas glāsmains raksturojums, sastopam arī maigi gaišu Laimdotu un krauklisku Melno bruņinieku, portālu “ReKurZeme” informē SIA “Lielais Dzintars” sabiedrisko attiecību speciāliste Anita Lazdeniece-Grīnberga.
Svētku kulminācijā orķestrim uz skatuves pievienojās pianists Andrejs Osokins, kuram Zigmars Liepiņš uzticējis sava Klavierkoncerta pirmatskaņojumu. Pats komponists atklājis, ka šim koncertam varētu uzrakstīt apakšnosaukumu “Pašportrets”, respektīvi, darbā atklājas visas rakstura īpašības, ko viņš pats saskata sevī. Šajā trīsdaļīgajā koncertā skanēja liriska mūzika, kas mijās ar dramatiskām un izteikti ironiskām epizodēm. Pēdējā daļā – patiesi klaunādes brīži. Kā komponists pats tos raksturo: “Cirks aizbrauca, bet klauni palika.”
Šī skaņdarba saviļņoti, klausītāji mūziķiem un Zigmaram Liepiņam veltīja vētrainas stāvovācijas, pēc kurām komponists uz skatuves pieteica jau laikus apsvērtu muzikālo piedevu šim brīdim: “Gribu turpināt ar vēl trakāku klaunādi. Uz divām minūtēm es jums piedāvāju noklausīties darbu, kurā ir dikti maz no manis, bet ir vairāk tādas stilizācijas un parodija par to, kāds ir mūziķa dzīves gājums. Sākumā viņš piedzimst, un pa priekšu ir “es”, pēc kāda laika rodas “es un Mocarts”, tad kādu laiku vēlāk ir “Mocarts un es”, un dzīves noslēgumā paliek Mocarts, līdz ar to šis gabals tā arī saucas – “Uzvar Mocarts!””
Foto – ohm.lv
Reklāma