uldis.dobelis
Liepājas Leļļu teātrī sācies darbs pie šīs sezonas vērienīgākā jauniestudējuma – muzikālas brīvdabas izrādes “Sirēnas dziesma”, kas top kā grieķu mītu triloģijas “Puika. Meitene. Sirēna” pirmā daļa. Aiz katras triloģijas daļas nosaukuma slēpjas viens sengrieķu mīts, kas kanonizējies un pārvērties mūsdienās labi zināmā “spārnotā” teicienā, piemēram, par “Ahileja papēdi”, “Ariadnes pavedienu” vai “Sirēnas dziesmu”. Iestudējuma idejas autore un režisore Anta Priedīte radošā sadarbībā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu un komponistu Juri Kaukuli uzņēmušies šķetināt šos grieķu mītus, lai atklātu katra spārnotā teiciena rašanos un patieso nozīmiSIA “Liepājas Leļļu teātris” sabiedrisko attiecību vadītāja Ieva Hmieļevska.
Jau pēc mēneša – 18.jūnijā pulksten 18 Pegaza pagalmā Liepājā būsim liecinieki pirmā mīta atšķetināšanai. ”Sirēnas dziesma” izaicina skatītāju doties Odiseja cienīgā klejojumā pa jūru un savā varonībā mēroties ar Jāsonu un argonautiem, braucot pēc zelta aunādas. Kā zinām, Jāsons izlīdzējās ar ceļabiedra Orfeja muzikālo meistarību, savukārt Odisejs lika sevi piesiet pie kuģa masta un pārējo jūrnieku ausis aizbāzt ar vasku, lai paglābtos no Sirēnu valgiem. Cīņā ar Sirēnu, pagaidām rezultāts ir par labu varoņiem, bet vai mēs – šodienas cilvēki – spējam līdzināties antīkajiem varoņiem?
Ja antīkajā kultūrā varonis lielākoties ir absolūta parādība un ideāls, tad mūsdienās varonības jēdziens ir mainījies. Varonības simbols mūsdienu sabiedrībā ir cilvēks, kura rīcība ir neordināra un ikdienā nav raksturīga lielākajai sabiedrības daļai. Varonis ir tas, kurš uzdrīkstas ar savu pārliecību, rīcību, personību un arī stāstiem aizraut sabiedrību, un radīt priekšstatu par sevi kā tādu, kura rīcība ir atdarināšanas vērta. Varonība ir kļuvusi par atsevišķu elementu, nevis statusu uz mūžu. Režisore piedāvā par varoņiem kļūt katram skatītājam: “Mūsdienu varonības modelis ļauj antīkajā varonī izcelt cilvēcīgo, padarot viņu pieejamu līdzpārdzīvojumam un atdarināšanai. To, ka bērnus intuitīvi piesaista mītiski, tomēr cilvēcīgi varoņi, var redzēt pēc multiplikāciju varoņu popularitātes. Tajās visās galvenais varonis sastopas ar izvēli starp personīgo labumu un citu interesēm, piedzīvo traģiskus zaudējumus, ir spiests nest upuri un stāsta finālu sasniedz pārtapis jaunā kvalitātē. Un šie stāsti ir vajadzīgi ne tikai bērna personības attīstībai, bet arī mums pieaugušajiem, lai mācītos analizēt savas rīcības morāli ētiskos aspektus individuālā un sabiedriskā kontekstā.”
Veidojot izrādi satraucoša piedzīvojuma formā, kur tikai fināls nes liktenīgu, daudzslāņainu pavērsienu, izrādes radošā komanda ļauj skatītājam pašam izvēlēties, kuram stāstam sekot – episkai pasakai, muzikālam notikumam vai dziļdomīgai vērtību sāgai.
“Manā kā vecāka pieredzē, visos lieliskākajos “bērnu izrāžu/kino/literatūras” darbos vienmēr ir iekļauts paliels kumoss arī pieaugušajiem. Nenoliedzami, man tīri personisku prieku sagādā t.s. “pieaugušo” terminu atšifrēšana bērniem. Un gribas ticēt, ka pēc izrādes noskatīšanās vienmēr, kad kāds no skatītājiem dzirdēs runājam par Ariadnes pavedienu vai sirēnu bīstamību, viņš sapratīs šī teiciena patieso jēgu. Un skolā, pēc īpaši neveiksmīga sporta vai matemātikas pārbaudes darba varēs lepni paziņot, ka pievilkšanās vai iracionālie skaitļi ir viņa Ahilleja papēdis,” nosmej Anta Priedīte.
Topošais iestudējums Liepājas Leļļu teātri ir izvedis ārpus komforta zonas un arī ārpus teātra telpām, jo tajās nav iespējams ietilpināt apjomīgās izrādes dekorācijas. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa iedvesmas avots ir pagājušā gadsimta avangardiskā latviešu mākslinieka Kārļa Johansona telpiskās konstrukcijas, kurās viņš pētījis, kā rodas stabilitāte izmantojot materiālu savstarpējo līdzsvaru. Arī Ozoliņš plānojis radīt vērienīgu telpisko konstrukciju, kuru vairāku metru augstumā apdzīvos piecas aktrises.
“Šajā atklājumā par spriegumintegritāti (tensegrity) jeb stabilitāti, kas rodas izmantojot materiālu savstarpējo līdzsvaru, un kas pēc Johansona nāves tika atzīts par globāli novatorisku izgudrojumu un ieguva pasaules slavu, ir kaut kas antīki lakonisks, harmonisks un universāls. Izrādes dramaturģiskais materiāls ar to sader kopā tik labi kā Pitagors ar teorēmu. Johansona darbi pēta materiālu krustošanos, un, raugoties uz šo konceptu no filozofiskā viedokļa, šajā izrādē to darām arī mēs,” skaidro scenogrāfs. Kā rīkoties notikumu krustpunktā, kas notiek, kad cilvēka dzīve atduras kraujas malā, kā atrast līdzsvaru starp personīgo un vispārcilvēcisko, un visbeidzot – kā ar eleganci noturēties nospriegota piedzīvojuma pašā virsotnē? Šos jautājumus scenogrāfijā risina mākslinieks Aigars Ozoliņš.
Mūzika jauniestudējumā ir pilntiesīgs partneris aktierdarbiem un scenogrāfijai. Izrādes mūzikas un skaņu vides autors ir Juris Kaukulis. Viņš aktieriem liek apgūt dažādu etnisko mūzikas instrumentu spēli, liek lietā aktieru rokas, kājas un balsis, lai skatītāji sadzirdētu grieķu armijas zirgu ierindu, varoņu skumjas un ilgas, jūras bangas un vējus. Viss minētais atklāj tēlu varonības robežas, veidojot kinematogrāfisku sakņu celiņu avantūristiskam ceļojumam Sirēnu jūrā.
Foto – Vineta Jaunzeme
Reklāma