uldis.dobelis
Priekulē, Ķieģeļu ielā 7, šajā gadā ir atklāts sociālā atbalsta centrs personām ar garīgās attīstības traucējumiem. Tajā ir gan dienas aprūpes centrs, gan specializētās darbnīcas.
“Dienvidkurzemē šis ir vienīgais dienas centrs, kas ir paredzēts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Šis mums ir pirmais labais darbiņš, kas domāts cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem. Domāju, ka mēs nākotnē noteikti skatīsimies vismaz vēl vienu tādu centru, ko varētu atvēr mūsu lielajā Dienvidkurzemes novadā,” stāsta Dienvidkurzemes novada Soviālā dienesta vadītāja Elīna Pirtniece-Niķele.
Pēctecība Mežupes skoliņai
Priekulē centrs ir domāts aptuveni 15 cilvēkiem. Dienvidkurzemes novadā ir mazliet vairāk nekā simts cilvēku, kam ir garīga rakstura traucējumi.
“Ir cilvēki, kas noslēdzas paši sevi, kuri mums ir jāuzrunā īpaši. Ir cilvēki, kas paši izrāda interesi un ir priecīgi ikdienā nākt. Tāpēc mums sociālajiem darbiniekiem ir individuāli jāstrādā ar katru cilvēku, jāuzrunā, jāpiedāvā, ka šāds pakalpojums ir,” norāda E. Pirtniece-Niķele.
Tas vēl bija Priekules novada laikā. Kad atnācu vadīt Priekules Sociālo dienestu, tad jau tā ideja bija. Meklējam vietu, kur tam būt, kamēr nonācām līdz šai vietai,” stāsta Dienvidkurzemes novada Sociālā dienesta Sociālo pakalpojumu nodaļas vadītāja Andra Valuže. Viņa piebilst, ka viennozīmīgi bija skaidrs, ka šāds projekts Priekulē ir jāīsteno. Pilsētā ir daudz cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem.
“Pēc Mežupes skoliņas šī ir pēctecība, kur nākt un darboties. Līdz šim bija savās mājās pie vecākiem,” atklāj A. Valuže. Viņa norāda, centra apmeklētāju vidējais vecums ir 30 gadi.
Projekts “Sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu infrastruktūras izveide deinstitucionalizācijas plāna īstenošanai Priekules novadā” tika iesākts 2019. gadā.
Dienas pavada aktīvi
“Mums ir savi noteikumi. Darbu sākam no pulksten 8.30 līdz 17. Cits ilgāk grib pagulēt, cits jau pirms atvēršanas ir atnācis. Tad sadalam visus pienākumus, kur mums katram ir jābūt katrā mirklī. Tad mums ir tējas un kafijas pauzes, pusdienu pauzes. Pēcpusdiena mums parasti paiet brīvā formātā, katrs dara, ko grib. Cits krāso, cits zīmē. Cits liek puzles. Vispieprasītākā lieta mums ir spēle “Uno”. Tā ir kā balva dienas nobeigumam. To spēli gaida visi,” par dienas aprūpes centra ikdienu stāsta Priekules Sociālā atbalsta centra vadītāja Liene Oknere.
L. Oknere norāda, ka galvenais ieguvums – centra apmeklētājiem tā ir aktīvi pavadīta diena. “Viņiem ir sajūta, ka viņi kādam ir vajadzīgi. Viņi šeit sadraudzējas, jaunas prasmes apgūst. Šūšana, kaut ko jaunu no koka spēj izdarīt. Spēles, dažādas attīstošās, zīmējam, krāsojam, adam un aužam.”
“Otrdienās mums ir ēst gatavošanas nodarbības. To gaida pilnīgi visi. Piedalās pilnīgi visi, kāds mizo kartupeli, kāds apmaisa. šķīvjus katrs pats uzliek uz galda, pēc sevis novāc. Par to mūsu jauniešu vecākiem vienam otram ir liels pārsteigums, jo mājās tādas lietas viņi nekad nav darījuši. Šeit ir tā mazā attīstība,” atklāj L. Oknere. Viņa piebilst, ka šūšanā daudziem grūtības sagādā diega ievēršana. Ilgstoši šujot, viņi to spēj izdarīt.
“Mēs arī apmeklējam pasākumus, kas notiek Priekulē. Aktīvi ņemam dalību. Ir pašvaldības atbalsts, daudzi materiāli ir iegādāti, kad projekts tika palaists. Liels paldies “Daiļrades kokam”, kas ziedo savus pārpalikumus, no kuriem koka darbnīcā varam veidot visādus darbiņus”.
L. Oknere stāsta, ka Dienas aprūpes centrā ir paredzēta vieta desmit cilvēkiem, desmit arī specializētajās darbnīcās, kopumā – 20 cilvēkiem. Šoruden centrā darbojas astoņi cilvēki.
Liels atbalsts vecākiem
“Šis centrs nācis ļoti par labu mana dēla Matīsa dzīvei. Viņš šeit var pilnvērtīgi un kvalitatīvi izdzīvot savu dzīvi. Viņš ir noderīgs, vajadzīgs. Viņš dara tās lietas, ko viņam piedāvā, ar lielu prieku. Viņš man mājās stāsta, cik viņi darīja to un to. Mamm, es uzšuvu spilvenu. Kādam tas liekas, kas ir spilvens. Tas ir daudz. Viņš man vairākas reizes saka: Mamm, es uzšuvu spilvenu pats. Lūk, cik tas ir svarīgi būt noderīgam, vajadzīgam,” stāsta Matīsa mamma Liena Braže.
L. Braže norāda, ka, pateicoties šāda centra izveidei, kvalitatīvi pavadīta diena ir gan vecākiem, gan bērnam. Mēs varam strādāt, savu dzīvi piepildīt. Nav vairs tā, ka atdodies tikai bērna vajadzībām. Ikdiena paiet kvalitatīvi abiem. Uzskatu, ka mammām un tētiem, visiem radiniekiem, kas ir ap šiem bērniem, viņiem arī ir vajadzīgs prieks un bateriju uzlādēšana citur. Ja esi savu ikdienu pavadījis, darot to, ko pats vēlies darīt, tad esi daudz dodošāks šim bērnam. Tas prasa daudz. Tie ir gadi, tās nav dienas un mēneši, kad tev ir jābūt stipram blakus šim bērnam,” stāsta L. Braže.
Matīsa mamma stāsta, ka dēls mācījies Mežupes pamatskolā Purmsātos. Tad arī ikdiena bija sakārtota, jo viņš pavadīja dienu skolā, mācījās pēc savām spējām. Beidzoties skolas periodam, bija jādomā, kas būs tālāk.
“Šī centra izveide ir turpinājums tam, kad tiek pabeigta skola. Kad var turpināt tālāk darboties un darboties arī sabiedrības labā. Šajos centros var darīt arī tādas lietas, piemēram, dāvaniņas izveidot. Uz to šis centrs ir virzīts, ka kvalitatīvi piepildīta ikdiena. Vieta, kur palikt, vieta, kur nebūt vienam. Te var būt sabiedrībā. Man liekas, ka mums visai sabiedrībai ir jāmācās, jāpieņem šie cilvēki tādi, kādi viņi ir. Viņi ir forši. Viņi arī ir dodoši. Nav tikai patērētāji,” stāsta L. Braže. Viņa piebilst, ka tagad ikdienā var būt droša, ka ar dēlu viss būs kārtībā.
“Gribu piebilst, ka mums centriņā šeit ir paveicies ar speciālistiem. Simona ir mūsu mamma, viņai ir milzīga labestība, viss, kas nāk no viņas, bērni šeit saņem milzīgu prieku un mīļumu. Svarīgi, ka šeit centriņā ir arī vīriešu kārtas pārstāvis. Man pat šķiet, ka Matīss sākotnēji pie tā ļoti pielipa, ar kuru varēs strādāt un darboties kopā,” novērojusi L. Braže.
Foto – Uldis Dobelis
SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “ReKurZeme”.
Reklāma