Kas ir aprites ekonomika un kāpēc mums to vajag?

Aprites ekonomikas pamatā ir pieeja, ka jebkurš materiāls ir resurss un jebkas, ko esam ņēmuši no dabas vai saražojuši, jāizmanto iespējami ilgāk, – pretēji rīcībai “paņem, patērē un izmet”. Termins, iespējams, liekas sarežģīts un attiecināms vien uz pilsētniekiem, vides aktīvistiem, politiķiem vai tiem, kuri “sēž Briselē”, tomēr tā nebūt nav. Aprites ekonomika ir izvēle, kādā zemē mēs vēlamies dzīvot – pilnā ar atkritumu poligoniem vai tomēr tīrā, nepiemēslotā un nenoplicinātā? Izvēle sākas ar cilvēku.

Aprites ekonomikas cikls sastāv no patēriņa mazināšanas, lietu atkārtotas izmantošanas un sašķirotā materiāla pārstrādes.

Pašlaik Latvijā ir 11 atkritumu noglabāšanas poligoni, kā arī divi speciālie poligoni – bīstamajiem un azbestu saturošiem atkritumiem. Ikvienam poligonam ir noteikta kapacitāte, tāpēc tajos būtu jānonāk tikai tam, ko nekādi vairs nevar pārstrādāt un kam nevar dot otru dzīvi.

Kā Eiropas Savienības dalībvalsts mēs esam uzņēmušies kopējo solījumu, ka 2035. gadā poligonos nonāks ne vairāk kā 10% no iedzīvotāju saražotajiem atkritumiem. Šobrīd atbilstoši Eiropas Vides aģentūras vērtējumam mums pastāv ļoti liels risks to nesasniegt, jo 2020. gadā šis rādītājs Latvijā bija 52,8%.

Poligonu problēma nav tikai to faktiskā kapacitāte, bet arī to radītās emisijas, tai skaitā metāns, kas atstāj tiešu ietekmi uz klimatu. Poligons “apēd” to vietu un zemi, ko mēs varētu izmantot citādāk, efektīvāk, piemēram, lauksaimniecībai vai uzņēmējdarbības attīstīšanai. Jāatzīmē, ka Latvijā ir poligonu skaita samazināšanas plāns, proti, tagadējo 11 vietā saglabāt tikai piecus, tomēr realitātē, iespējams, visai drīz nāksies būvēt arvien jaunas atkritumu uzglabāšanas vietas. Tāpēc katram, kurš nevēlās, lai Latvija slīktu atkritumos, ir jāsniedz sava artava.

Pēc Eurostat datiem Eiropas iedzīvotāji gadā rada aptuveni 220 miljonus tonnu sadzīves atkritumu (gandrīz 500 kg uz vienu iedzīvotāju). Vairāk nekā pusi no šī daudzuma – 116 miljonus tonnu – veido nepārstrādājami atkritumi.

Lai samazinātu atkritumu apjomu, kas nokļūst poligonā, un uzlabotu apritīgumu, ikviens savā ikdienā var iekļaut vienkāršus ieradumus, proti, samazināt patēriņu jeb iegādāties tikai to, kas patiešām ir nepieciešams. Lietot ilgāk, labot lietas un galu galā – šķirot.

Jāšķiro visiem, arī bērnudārzos

Lai resursi netiktu izniekoti un tiktu veicināta aprites ekonomikas ieviešana, nepieciešams ieviest principu, ka atkritumi jāšķiro gan iedzīvotājiem, gan uzņēmējiem, gan publiskā sektora iestādēm, gan arī skolu un pat bērnudārzu audzēkņiem.

Pašlaik šķirošana ir galvenokārt lielo ražojošo uzņēmumu pienākums, noteiktām nozarēm ir ražotāju atbildības sistēmas, tāpat arī valsts nodokļu politika ir veidota tā, lai mudinātu iedzīvotājus šķirot. Dabas resursu nodoklis, kas saistīts ar nešķiroto sadzīves atkritumu noglabāšanu, tiek pārskatīts un pakāpeniski paaugstināts jau kopš 2021. gada. Turklāt paredzēts, ka šīs likmes paaugstināšana notiks arī 2025. un 2026. gadā, ik gadu to palielinot par 10 eiro tonnā. Tas nozīmē, ka nešķirotājiem sadzīves atkritumu izvešana kļūs tikai dārgāka. Savukārt šķirojot vai samazinot savu sadzīves atkritumu daudzumu, iedzīvotāji savu atkritumu apsaimniekošanas rēķinu var samazināt pat par 30%.

Ja līdz šim bija jāšķiro stikls un iepakojums, tad no 2024. gada 1. janvāra – arī bioloģiski noārdāmie jeb bio atkritumi. Protams, var teikt, ka reģionos bio atkritumu šķirošana jau notiek, jo daudzi privātmāju īpašnieki kompostē, un tas ir tikai apsveicami. Tomēr būtiski, lai tas ir apvienojumā arī ar plastmasas, metāla, papīra un stikla iepakojuma šķirošanu.

Ir vairāki labi piemēri tam, ka atkritumus atbildīgi šķiro ne tikai pilsētās, bet arī reģionos. Piemēram, Ozolniekos dalīti šķiroto atkritumu konteineru ir gandrīz tikpat daudz, cik sadzīves atkritumu konteineru. Līdzīga situācija ir arī Ropažos, kur iepretim 8000 sadzīves atkritumu konteineru ir 3100 konteineru vieglajam iepakojumam, 860 stiklam un 300 bio atkritumiem. Šāds rezultāts ir arī pašvaldības mērķtiecīgs darbs, gan izstrādājot un ieviešot noteikumus, gan izglītojot iedzīvotājus.

Sabiedrības paradumu maiņai jāsākas no mazotnes, jo tieši jaunākā paaudze dzīvos ar mūsu atstātajiem atkritumu kalniem. Lai neradītu nākamos poligonus, jau bērnudārzā jāmācās atbildīgi izturēties pret lietām un nolietoto mantiņu nevis izmest, bet, piemēram, apmainīt pret citu vai, iesaistot vecākus, ziedot labdarībai.

Savukārt vecāki bērniem var stāstīt un parādīt, kā dažādi priekšmeti var iegūt otru dzīvi, ja tie sašķiroti pareizi. Piemēram, Rīgā un Pierīgā “Creakids” pirmsskolas izglītības iestādes veido kompostu gan ārā, gan telpās, bio atkritumu noārdīšanās un kompostēšanas procesu apgūstot ar slieku palīdzību.

Kompostēšana ir veids, kā varam jēgpilni izmantot pārtikas un dārza atkritumus, pārvēršot tos dārznieka “melnajā zeltā”, nevis izmetot atkritumu konteinerā. Šī ir dubulta iespēja ietaupīt, gan samazinot izmaksas par sadzīves atkritumu izvešanu, gan netērējot naudu augu mēslojuma iegādei.

Labs komposts baro augsni, palīdz ietaupīt naudu, ko dārzu un arī balkona puķu kastu īpašnieki tērētu par veikalos nopērkamu mēslojumu. Tradicionāli ar kompostēšanu nodarbojas privātmājās dzīvojošie, taču jaunākas tendences liecina, ka arī pilsētnieki iesaistās šajā videi draudzīgajā un aprites ekonomiku veicinošajā procesā.

Arī tekstilu var šķirot un nodot bez maksas

Latvijā ir arvien vairāk iespēju nodot tekstilu pārstrādei, ievietojot to tekstila šķirošanas konteinerā. Tajā var likt visa veida apģērbu, apavus un mājas tekstilu, piemēram, palagus, aizkarus vai dvieļus, kas pašam ikdienā vairs nav nepieciešams, taču aizvien ir labā stāvoklī.

Arī būvgružus un riepas var pārstrādāt

Aprites ekonomikas pamatprincipi paredz dažādu materiālu un produktu koplietošanu, atkārtotu izmantošanu, remontu un atjaunošanu, tādējādi pagarinot to dzīves un aprites ciklu. Aprites ekonomika tiecas pēc iespējas saglabāt un paaugstināt resursu vērtību visā dzīves ciklā.

Arī Latvijā ir parādījušies apmaiņas punkti, kuros var nodot sev nevajadzīgas lietas un pretī paņemt kaut ko noderīgu. Kā vēsta latviešu teiciens, kas vienam atkritumi, citam – zelts. Iespējams, tas, ko vēlies izmest, kādam citam pēc to pārstrādes var kalpot kā izejmateriāli celtniecībai vai dzīvesvietas remontam. Kāpēc noglabāt poligonos to, kas var būt vērtīgs un lietojams?

Speciālie apmaiņas punkti palīdz šo ideju, kas saskan ar aprites ekonomikas principiem, īstenot, neļaujot materiāliem nonākt atkritumos. Piemēram, Pierīgā pērn atklātajā apmaiņas punktā “Nomales” var bez maksas nodot, paņemt vai apmainīt atkārtotai lietošanai derīgus būvmateriālus, remonta lietas, interjera priekšmetus, strādājošu elektrotehniku u.c. Tāpat apmaiņas punktā būvgružus var iemainīt pret grunti vai šķembām, kas iegūtas otrreizējā pārstrādē.

Lielu daļu būvniecības atkritumu var pārstrādāt. Vidēji gada laikā būvgružu šķirošanas laukumā “Nomales” tiek nodots ap 160 000 tonnu atkritumu – būvgružu, lielgabarīta atkritumu, koksnes, stikla, asfalta u.tml. No tiem aptuveni 60% var pārstrādāt. “Nomalēs” tos sašķiro, un pēc tam lielākā daļa pārtop atkārtoti izmantojamos materiālos – šķembās, augsnē u.c.

Automobiļa riepas, kas savu mūžu jau nokalpojušas, ir jānodod pārstrādei, jo to izgatavošanā pamatā izmanto naftas produktus, tekstilu un metālu. Šīs sastāvdaļas var pārstrādāt otrreizējās izejvielās, iegūstot vērtīgus resursus jaunu produktu ražošanai, piemēram, gumijas granulas.
Savukārt, ja riepas gadiem atrodas zem klajas debess vai šķūnī, tad materiāls laika gaitā noveco, kļūst trauslāks un riepas kļūt nederīgas pārstrādei. Pēc tam vienīgais veids, kā no tām atbrīvoties, ir reģenerācija, sadedzinot speciālās iekārtā.

Ko var darīt valsts, pašvaldības un cilvēki?

Līdz apritīgumam mūsu valstij vēl ir krietns ceļš ejams, bet ir arī laba ziņa – saskaņā ar Eiropas Vides aģentūras ziņojuma datiem 2010. gadā Latvijas apritīgo materiālu izmatošanas ātrums bija ap 1%, bet 2021. gadā tie bija jau 6%.

Nākamais solis valsts līmenī būtu pastāvošās kārtības maiņa. Tā ir iespējama, ja sadarbība un virzība notiek visos līmeņos: valsts – uzņēmējs – cilvēks.

Valsts līmenī nepieciešams “zaļināt” nodokļus, kas var darboties dažādos virzienos, piemēram, atbalstīt uzņēmumus, kuri investē tehnoloģijās un procesos, kas mazina oglekļa dioksīda emisijas, vai tiem, kuri nešķiro vai rada palielinātu daudzumu emisiju, tiek piemērotas lielākas nodevas. Šāda rīcība varētu stimulēt ne tikai klimata mērķu sasniegšanu, bet arī valdības deklarācijā pausto ekonomikas transformāciju.

Tikmēr pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot, izdodot atbilstošus saistošos noteikumus, kā arī atkritumu apsaimniekošanas iepirkumos paredzēt, ka apsaimniekotājam privātmājām jānodrošina stikla, iepakojuma un bioloģisko atkritumu šķirošanas konteineri un to izvešana.

Liela daļa pašvaldību, piemēram, Jūrmala, Ropaži vai Sigulda, saistošajos noteikumos jau ir nostiprinājušas nosacījumu, ka tie iedzīvotāji, kuri šķiro atkritumus, var pieteikt retāku to izvešanu, nekā noteiktais minimums. Tādējādi pašvaldības var motivēt iedzīvotājus aktīvāk šķirot.

Svarīgi būtu attīstīt industrijas, kas izmanto nepārstrādājamus atkritumus kā enerģiju, jo aprites ekonomikas prioritārie mērķi ir radīt mazāk atkritumu, šķirot un pārstrādāt iespējami vairāk. Jāpiebilst, ka arī no pelniem var iegūt dažādus dārgmetālus, ko atkal var izmantot ražošanā.

Lai cik banāli tas varbūt skan, mēs visi esam atbildīgi par to, kādu planētu un mūsu valsti mēs atstāsim nākamajām paaudzēm. Valsts uzdevums ir radīt sistēmu un atbalsta rīkus, kas motivē gan uzņēmējus, gan cilvēkus rīkoties un īstenot aprites ekonomikas principus dzīvē.

Tālāk gan viss atkarīgs no katra paša rīcības, tiesa, tas nozīmē domāšanas maiņu no īstermiņa vismaz uz vidēja termiņa periodu, un koncentrēties uz to, ko es pats katru dienu varu darīt citādāk, lai vide apkārt kļūtu tīrāka.

Jānis Lapsa, SIA “Zaļā josta” valdes priekšsēdētājs

Dienvidkurzemes novada Grobiņā veiksmīgi iztur “Bio cikla” pārbaudījumu
Dienvidkurzemes novads no 1. novembra līdz 31. janvārim iesaistījās pilotprojekta “Bio cikls”, lai iegūtu pieredzi un zināšanas, kā pašvaldībā veiksmīgi uzsākt dalītu bioloģisko atkritumu savākšanu, kā arī, lai izglītotu un palīdzētu iedzīvotājiem vieglāk orientēties atkritumu šķirošanā.
Projektā kopumā piedalījās ap 5000 iedzīvotāju, kā arī biroji un sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi no Liepājas, Grobiņas, Saldus, Cēsīm un Ropažu novada. Kustību uzsāka Latvijas Pašvaldību savienība, Liepājas RAS, ZAAO, “CleanLiving”, “CleanR”, vairākas pašvaldības, atkritumu apsaimniekotāji un namu apsaimniekotāji.
“Pilotprojekts būs izdevies pozitīvi. Vēl nav apkopoti gala rezultāti, bet šobrīd jau zināms, ka “Liepājas RAS” poligonā ir saņēmis sešas tonnas ar bioloģiskajiem atkritumiem. Par kvalitāti, protams ir nianses, ka ir vēl kāds plastmasas maisiņš, kāds piejaukums, bet kopumā produkts poligonā tiek saņemts kvalitatīvs. No iedzīvotājiem arī ir bijušas pozitīvas atsauksmes,” portālam stāsta Dienvidkurzemes novada pašvaldības izpilddirektora vietniece Eva Mahta. Viņa norāda, ka iedzīvotaji pēc pilotprojekta noslēguma tiks informēti, kas būs tālāk, jo būs bioloģiskā atkritumu šķirošana jāveic arī pēc pilotprojekta.
“Šobrīd mājai būtu nepieciešams pārskatīt, cik izdevās samazināt nešķirotos atkritumus, aizstāt nešķirotos ar bioloģiskajiem, lai nesadārdzinātu izmaksas. Jāpārdomā apjomi un konteinera izmērs. Šis projekts ļoti labi mājai parādīja, kā viņi var menedžēt šo procesu, cik liels ir apjoms. Pilotprojekts parādīja, cik svarīga ir komunikācija, kā iedzīvotāji tiek informēti. Šobrīd ar operatoriem strādājam pie informatīvajiem materiāliem. Prasības ir ieviestas jau no 1. janvāra, bet tās ir būtiskas izmaiņas, kas prasa priekšdarbus. Grobiņas mājai pašā sākumā oktobrī noorganizējām sanāksmi iedzīvotājiem. Izstāstījām par šo pilotprojektu, kāpēc tas ir vajadzīgs. Projekta laikā iedzīvotājiem nekādas papildizmaksas nebija. Viņiem bonus bija, ka saņēma ēŗtos konteinerus un maisiņus, kuros ievietot bioloģiskos atkritumus. Tika izveidota arī “WhatsApp” grupa, kurā bija jautājumi. Grupā bija atkritumu operators, apsaimniekotājs un pašvaldība. Iedzīvotāji uzreiz ziņoja, ka konteinera saturs nebija kvalitatīvs, vai bija iemests maisiņš. Atkritumu operators, iztukšojot konteineru, sūtīja bildes, ja bija kas neatbilstošs,” stāsta E. Mahta. Viņa piebilst, ka svarīgi bija nodrošināt, lai bioloģisko atkritumu konteinerā nebūtu citu veidu atkritumu piejaukumu, kā, piemēram, metāls, plastmasa, stikls, kā dēļ sašķirotie atkritumi būtu uzskatāmi par nešķirotiem un līdz ar to tiem tiktu piemērots nešķiroto sadzīves atkritumu izvešanas tarifs. Grobiņas mājai kopumā tas izdevās.
E. Mahta norāda, ka atkritumu poligona “Ķīvītes” veikto atkritumu sastāva analīžu dati liecina, ka nešķiroto sadzīves atkritumu sastāvā aptuveni 40 procenti ir pārtikas un dārza atkritumi.
Šķirojot bioloģiskos atkritumus, būtiski samazināsies nešķiroto sadzīves atkritumu daudzums – līdz ar to iedzīvotājiem būs iespēja ietaupīt, jo bioloģiskos atkritumus to apsaimniekotājs pieņems par samazinātu tarifu. Kā nosaka Atkritumu apsaimniekošanas likums, sākot ar 2024. gadu, maksa par pareizi sašķirotu bioloģisko atkritumu apsaimniekošanu būs 60 procentu apmērā no nešķirotu sadzīves atkritumu maksas. Tas nozīmē, ka iedzīvotājiem ir iespēja samazināt kopējās atkritumu apsaimniekošanas izmaksas, ko var panākt, samazinot nešķirotu sadzīves atkritumu konteinera tilpumu vai izvešanas biežumu.
Saskaņā ar Dienvidkurzemes novada pašvaldības domes saistošajiem noteikumiem Nr. 2023/26 “Sadzīves atkritumu apsaimniekošanas saistošie noteikumi” no 1. janvāra novada pilsētās – Aizputē, Grobiņā un Priekulē – atkritumu apsaimniekotājam obligāti jānodrošina un pie daudzdzīvokļu mājām jāizvieto dalītās atkritumu vākšanas konteineri bioloģiskajiem atkritumiem, ja plānotais vai savāktais nešķiroto sadzīves atkritumu daudzums vienā daudzdzīvokļu mājā vai to kopīgā vienā atkritumu novietnē vidēji mēnesī pārsniedz 1,91 m3. Pārējām mājsaimniecībām bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas konteinerus atkritumu apsaimniekotājs nodrošinās pēc iedzīvotāju pieprasījuma.
Daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji, kuriem ar saistošajiem noteikumiem nav noteikts obligāti šķirot bioloģiskos atkritumus, bet viņi to vēlas darīt, savstarpēji jāvienojas par bioloģisko atkritumu šķirošanas uzsākšanu, to nostiprinot mājas sapulces protokolā, un jālūdz sava nama apsaimniekotājam nodrošināt bioloģisko atkritumu dalītās vākšanas konteineru izvietošanu. Arī privātmāju īpašniekiem ir iespēja pieprasīt atkritumu apsaimniekotājam brūno bioloģisko atkritumu konteineru, bet atbalstāma ir bioloģisko atkritumu kompostēšana savā dārzā.
“Primāri aicinām iedzīvotājus kompostēt, piemēram, privātmājās. Mums novadā ir daudz daudzdzīvokļu mājas, kam ir individuālie dārziņi,” stāsta E. Mahta.

Normunds Brucis: “Esam gatavi šķirot, lai ietaupītu”
“Mēs esam līdz daudz kam nonākuši. Esam nosiltinājuši māju. Tas mums bija kopējs projekts, bija sapulces un aptaujas. Tāpat esam pie mājas iekārtojuši šķirotavu, kas ir slēdzama. Tas arī bija mājas kopējs lēmums. Es pats esmu gājis aptaujāt iedzīvotājus un runāt. Mums ir bijusi arī pagalma labiekārtošana ar pašvaldības līdzfinansējumu. Esot ļoti aktīvi, nonācām arī pie šī rezultāta. Šobrīd mēģinām un darām. Darot, kaut kas arī iznāk. Mums piedāvāja un mēs piekritām. Esam gatavi šķirot, lai ietaupītu,” par iesaistīšanos pilotprojektā “Bio cikls” portālam stāsta Grobiņas mājas Stacijas ielā 2 vecākais Normunds Brucis.
Grobiņā Stacijas ielas 2 daudzdzīvokļu māja trīs mēnešu garumā jau šķiro biloloģiskos atkritumus. “Domāju, ka mēs ieguvumus uzreiz nevaram redzēt taustāmā formātā. Tas būs jāskatās pusgada vai gada griezumā. Šobrīd mēs saprotam ideju un burkānu, kas sekos vēlāk saistībā ar izmaksām. Ar burkānu saprotam to, ka mums izmaksas atkritumiem būs mazākas, kas iedzīvotājiem ir būtiski,” uzsver N. Brucis. Viņš norāda, ka “Liepājas RAS” ir atklāta bioloģisko atkritumu pārstrādes rūpnīca, tāpēc tālākais ir iedzīvotāju solis – šos atkritumus šķirot.
“Viss atduras pret finansēm. Dzīve paliek dārgāka. Ja mēs kaut kur varam ietaupīt, tas ir iespējams, tad mēģinām to izmantot,” stāsta N. Bucis. Viņš pats pieredzi bioloģisko atkritumu šķirošanā guvis Austrijā, tur braucot slēpot. “Austrijā šī smalkā padarīšana, ko sauc par bioloģisko atkritumu šķirošanu jau darbojas un strādā,” piebilst grobiņnieks.

Sadarbībā ar SIA “Zaļā josta”