Piektdien, 20. februārī, pulksten 17 Liepājas muzeja lielajā izstāžu zālē Kūrmājas pr. 16/18 atklās vērienīgu mākslas darbu izstādi “Klasiskais modernisms Latvijā. Glezniecība, grafika: 1911–1930”, kas atspoguļo vienu no spožākajiem posmiem Latvijas mākslas vēsturē.
Izstāde Liepājas muzejā tapusi sadarbībā ar Mākslas muzeju “Zuzeum” un Latvijas Nacionālo mākslas muzeju (LNMM). Tajā eksponēti 45 izcilu latviešu mākslinieku darbi no Mākslas muzeja “Zuzeum” un pieci mākslas darbi no LNMM krājuma. Izstādes kuratore ir mākslas zinātniece Dace Lamberga, scenogrāfiju veidojis mākslinieks Kristians Brekte, portālu “ReKurZeme” informē Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla.
Kā uzsver Dace Lamberga, latviešu mākslā modernisma strāvas iezīmējās Pirmā pasaules kara gados, bet 20. gadsimta 20. gadiem raksturīgi drosmīgi soļi izteiksmes līdzekļu meklējumos un formu risinājuma daudzveidībā.
Salīdzinājumā ar Rietumeiropu Latvijā laikmetīgo izteiksmes līdzekļu apguve sākās apmēram ar desmit gadu novēlošanos, ko iespaidoja vēsturiskie apstākļi. Reāli izpaudās tikai daži virzieni – kubisms, fovisms un jaunā lietišķība, lai gan mākslinieki pazina arī ekspresionismu, futūrismu, lietoja tādus jēdzienus kā bezpriekšmetiskā glezniecība un supremātisms.
Ziemeļnieciskā rakstura nosvērtība, zemnieciskā mentalitāte, kā arī dziļāku tēlotājas mākslas tradīciju trūkums, latviešus atturēja no neapdomīgas aizraušanās ar formas eksperimentiem. Kad mākslā ienāca jaunā, ap 1890. gadu dzimusī paaudze, glezniecības attīstība ievirzījās radošajā modernisma gultnē, atzīst Dace Lamberga.
Par vienu no spēcīgākajiem stimuliem klasiskā modernisma tapšanā kļuva Jāzeps Grosvalds. Agrīnajos Parīzes laika sieviešu portretos (1910–1913) iezīmējas viņa estēta rokraksts, kas veidojies – École de Paris kosmopolītiskā gara ietekmē. Pirmā pasaules kara laikā Jāzepa Grosvalda dzīve krasi mainījās: 1916. gada pavasarī viņš iestājās 6. Tukuma strēlnieku pulkā, karoja Rīgas frontē un pievērsās cīņu biedru likteņu atainojumam.
Jāzepa Grosvalda neierastie formas sintēzes meklējumi, krāsu un līniju vienkāršojums, kā arī bagātā Parīzes pieredze radīja lūzumu jauno Rīgas pilsētas mākslas skolas audzēkņu Valdemāra Tones un Konrāda Ubāna pasaules uztverē.
Pēc Rietumeiropā iecienīto mākslinieku grupējumu parauga Jāzeps Grosvalds kopā ar draugiem izveidoja pulciņu, kuru nosauca “Zaļā puķe” un kas kļuva par pamatu vēlākajai Rīgas mākslinieku grupai.
- gadā, kad fronte tuvojās Rīgai un tauta devās bēgļu gaitās, Rīgas pilsētas mākslas skolas direktors Vilhelms Purvītis panāca, ka Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Valdemārs Tone, Konrāds Ubāns turpināja mācības Penzas mākslas skolā Krievijā.
Bijušie penzieši savu īslaicīgo uzturēšanos pilsētā starp Maskavu un Urāliem vienmēr atcerējās kā romantisku leģendu, kā neaizmirstamu jaunības aizraušanos. Tieši Penzā atraisījās Jēkaba Kazaka talants, un viņa radošais sniegums uzskatāms par spilgtāko un oriģinālāko parādību latviešu klasiskā modernisma glezniecībā.
Jēkabs Kazaks nodzīvoja tikai divdesmit piecus gadus, no kuriem piecos sev atvēlētajos radošās darbības gados viņš paspēja īstenot pārsteidzoši daudz. Satura un sižetu ierosmi viņš smēlās Grosvalda darbos, bet formas meklējumos viņu spēcīgi ietekmēja franču glezniecība.
- gadā radikālāk noskaņotie jaunākās paaudzes mākslinieki Ģederts Eliass, Jēkabs Kazaks, Oto Skulme, Romans Suta, Niklāvs Strunke, Valdemārs Tone un Konrāds Ubāns apvienojās Rīgas mākslinieku grupā.
No klasiskā modernisma virzieniem stilistiski vispārliecinošāk mūsu 20. gadsimta sākuma glezniecību ietekmēja kubisms, kas lauza tradicionāli ierastos domāšanas stereotipus un lika pārvērtēt glezniecības specifiku, tās izteiksmes līdzekļus, formu un jaunrades veidu.
Līdz ar to glezniecība ieguva formu viengabalainību, lakonismu, kā arī lielāku krāsainību. Sākumposmā par konsekventākajiem latviešu kubisma pārstāvjiem uzskatāmi: Oto Skulme, Valdemārs Tone, Romans Suta, Aleksandra Beļcova un Ludolfs Liberts.
Izstāde Liepājas muzejā Kūrmājas pr. 16/18 būs skatāma no 2026. gada 20. februāra līdz 26. aprīlim.
