Mūžībā devies grupas “Pērkons” dibinātājs, komponists Juris Kulakovs

Mūžībā devies iemīļotais latviešu komponists, multiinstrumentālists un grupas “Pērkons” dibinātājs Juris Kulakovs, Latvijas Radio 3 “Klasikai” apstiprināja mūziķis un Kulakova grupas biedrs Juris Sējāns, vēsta Latvijas Sabiedriskie mediji.

Juris Kulakovs dzimis 1958. gada 20. maijā Līvānos. Beidzis Līvānu 1. vidusskolu un bērnu mūzikas skolu (1975), kur mācījies spēlēt akordeonu un fakultatīvi apguvis trompetes spēli, pēc tam – Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolu akordeona specialitātē (1979). Latvijas Valsts konservatorijā absolvējis pūtēju un estrādes orķestru vadītāju un diriģentu klasi (1984, pedagogi – Raimonds Pauls un Alnis Zaķis) un mācījies kompozīciju pie Pētera Plakida (1985–1990), vēstīts Latvijas mūzikas informācijas centra mājaslapā.

Multiinstrumentālists, lielāko daļu mūzikas instrumentu apguvis pašmācības ceļā. Kopš 1978. gada muzicē ansamblī “Menuets”. 70. gadu beigās izveidojis instrumentālo džezroka grupu “Arka”. 1981. gadā nodibinājis rokgrupu “Pērkons”, kas kļuva par vienu no jaunatnes visiemīļotākajām un padomju kultūrbirokrātijas visvairāk neieredzētajām grupām.

Raksturojot Jura Kulakova rokmūziķa darbību, Klāss Vāvere rakstīja: “Sirdī allaž būdams pārliecināts šovmenis, viņš savās dziesmās un “Pērkona” uzstāšanās manierē nemitīgi balansē starp teatrālu ārišķīgumu, sociālgrotesku ironiju un patiesu muzikālu pārdzīvojumu” (“Liesma”, 1989, Nr. 12). Priekšvēstot Atmodu, “Pērkona” darbībā bija jaušamas arī nacionālisma vēsmas. Atšķirībā no lielākā vairuma latviešu grupu, “Pērkona” dziesmu teksti nebija pašu rakstīti, bet lielākoties bija izvēlētas augstvērtīgas tā laika progresīvāko dzejnieku rindas. “Pērkons” izcēlās ar padomju laikam nepierasti skaļu mūziku, trokšņainu uzvedību un bija viena no pirmajām grupām Latvijā, kas sāka lietot pirotehniku. Jaunieši “Pērkona” koncertos jutās brīvi, cēlās kājās un atklāti pauda savas emocijas. Nule pieminētie fakti kļuva par iemeslu tam, ka grupas uzstāšanās laikā dežūrēja miliči, pret Juri Kulakovu sākās represijas, Kultūras ministrijas sistēmā komponistam nebija iespējams dabūt darbu, viņam pat tika ieteikts emigrēt uz ārzemēm. Divreiz (1983. un 1985. gadā) bija aizliegta “Pērkona” koncertdarbība. Līdz pat 1987. gadam grupa spēlēja pagrīdē. 1983. gadā klajā nāca “Pērkona” pirmie, pašizdotie albumi “Mākslas darbi” (1981) un “Zibens pa dibenu” (1982) – dziesmas ierakstītas magnetofona lentēs un kopētas neskaitāmos eksemplāros, sasniedzot milzīgu tirāžu. Albums “Vēl ir laiks” iznāca Vācijā (1984, Kultūras glābšanas biedrība), “Klusā daba ar perspektīvu” (1985) un “Labu vakar” (1987) izdoti un izpārdoti ASV (1989, Amerikas latviešu jauniešu apvienība), bet “Latviskā virtuve” – Francijā (1991, “Pērkona” izdots), mākslinieka dzīves gaitas apkopojusi muzikoloģe Mārīte Dombrovska.

Kā taustiņinstrumentālists Juris Kulakovs piedalījies dziedātājas Ievas Akurateres, aktiera Edgara Liepiņa soloprogrammās, iesaistījies dažādos rokmūzikas projektos (Kristapa Graša grupā u. c.). Muzicējot kā pianists koncertmeistars un veidojot populāras vokālās mūzikas aranžējumus, sadarbojas ar trim tenoriem Miervaldi Jenču, Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi. Strādā arī ierakstu producēšanas jomā. Ar “Menuetu” koncertējis Polijā, VDR (1979), ar “Pērkonu” – ASV, Kanādā, Francijā, Zviedrijā (1989–1998), ar Ievu Akurateri – Francijā (1994), ar Edgaru Liepiņu – Austrālijā (1995), ar trim tenoriem – ASV (2002).

Komponists spēlējis sintezatoru un elektriskās ērģeles simfoniskās mūzikas koncertos, sadarbojies ar daudziem ievērojamiem diriģentiem, to vidū Vasiliju Sinaiski, Aleksandru Viļumani, Normundu Šnē. Diriģējis mūzikla “Latvijas karalis” ierakstā Latvijas Radio, albuma “The Beatles. Neaizmirstamo melodiju simfonija” ierakstā, komiskās kantātes “Artūrs – jūrasbraucējs” atskaņojumā. Tēlojis Eduardu Veidenbaumu televīzijas filmā “…Bet vilciens brauc” (režisors Igors Meirāns). Dublējot aktieri Jāni Kaijaku, spēlējis Nēģera pianista lomu Viljama Sarojana lugā “Tavas dzīves laiks” (režisors Juris Rijnieks, Nacionālais teātris).

Latviešu mūzikas vēsturē Juris Kulakovs ir pirmais komponists, kura spalvai pieder pasija (Mateja pasija) un videoopera (“Debešķīgā nepieciešamība”). Apbalvots par labāko muzikālo izrādi dramatiskajā teātrī 2001./2002. gada sezonā (mūzikls “Mazais princis”), atzīts par 2002./2003. gada Liepājas teātra sezonas labāko komponistu. Kopš 2002. gada Juris Kulakovs ir Latvijas Komponistu savienības biedrs.

Foto no grupas “Pērkons” arhīva