uldis.dobelis
Nīcas futbols savā jubilejas gadā par sevi Latvijā liek skaļi runāt. Vīru komandu “Optibet” telpu futbola virslīgā respektē visas vienības. Dienvidkurzemes novada Nīcas pagastā futbols no nelielas bērnu grupiņas izaudzis par veselu šī sporta veida piramīdu.
Ar nepacietību tiek gaidīts 1. aprīlis, kad Nīcas futbola komanda “Nīca/OtankiMill” pirmo reizi spēlēs “Optibet” telpu futbola virslīgas pusfinālā. Pirmā spēle pret regulārās sezonas līdervienību “Riga FC” Salaspils sporta namā sāksies pulksten 16. Sērija ilgs līdz trim uzvarām. Nīcenieki otro spēli mājās aizvadīs 8. aprīlī pulksten 17.
“Manuprāt, tas ir fenomens. Latvijas kartē paskatoties – mazs miests, kurā ir 3500 iedzīvotāji, kurš var uztaisīt tādu halli, kurā var dragāt virslīgas komanda, spēlēt Top3. Neviens neiedomājās desmit gadus atpakaļ, dibinot šo klubu, ka mēs spēlēsim virslīgā, būsim pēc regulārās sezonas Top4 komanda, “play-off” cīnīsimies par medaļām, ka mums būs pilna zāle ar skatītājiem,” portālam “ReKurZeme” teic Nīcas futbola kluba direktors Ingars Kalējs.
Šogad desmit gadu jubileja
I. Kalējs par sporta organizatoru Nīcā sāka strādāt 2012. gada rudenī. Viņš, atceroties bērnības laiku, atminas, ka futbols Nīcā, Bārtas upes abās pusēs, vienmēr ticis spēlēts. Agrāk Liepājas rajona laikā nīcenieki vienmēr skaitījušies spēcīgāki. Arī tad, kad Liepājas rajons tika sadalīts astoņos novados un notika Lejaskurzemes novada čempionāts minifutbolā – nīcenieki bija vieni no galvenajiem pretendentiem uz augstākā kaluma godalgām.
“Kad es atnācu strādāt, tad vienīgais no sporta vediem, kas bija palicis, bija futbols. Bija entuziastu grupa, kas darbojās, no sava vidus bija izvēlēts treneris. Viņi piedalījās dažādos turnīros. Iekšējā organizēšanās notikās,” atminas I. Kalējs.
Nīcā 2012. gadā vecāki izteica vēlmi, lai bērniem būtu iespēja nopietnākā līmenī trenēties, līdzīgi kā Liepājā. Viņi Nīcas novada pašvaldībai rakstīja iesniegumu, lai tā apmaksātu treneri. Kad I. Kalējs iesaistījās sporta dzīves organizēšanā, Nīcā jau bija viena bērnu grup, kurā bija aptuveni 15 zēni. Bērnus trenēja Liepājas treneris Ingus Lukovičs.
“2013. gada 8. martā dibinājām klubu. Ar tā dibināšanu uztaisījām sistēmu, ielikām visu sistēmiskā attīstībā, kas saucās Nīcas futbols. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ mums vajadzēja dibināt šādu klubu, bija tas, ka derācijas visos reglamentos bija rakstīts – ja grib piedalīties federācijas rīkotos mačos, tad bija jābūt vai nu biedram, vai biedra kandidātam.
Interesējoties tobrīd pašvaldībā, tā brīža vadība teica, ka pašvaldība nevar iestāties Latvijas futbola federācijā, bet tā var dibināt. Tad meklēju variantus, kā varam dibināt,” stāsta I. Kalējs.
Trīs vaļu vietā paliek viens
“Toreiz interesējos pašvaldībā, runāju ar vecākiem un Nīcas vidusskolu. Mērķis bija lielāks. Gribējām uztaisīt jumta organizāciju, kuras apakšā būtu trīs vaļi – sports, izglītība un kultūra. Tobrīd doma bija tāda, ka bija aktīvi vecāki skolā, kas vēlējās īstenot projektus, tad šī būtu tā biedrība, caur ko to varētu darīt. Tieši tāda doma bija arī kultūrā, realizēt projektus un pasākumus. Pašvaldībā gājām ar mērķi dibināt jumta organizāciju, kur dibinātājs ir pašvaldība. Viss tapa ātri, lai jau 2013. gada sezonā varētu startēt mačos,” atklāj I. Kalējs. Viņš piebilst, ka toreiz viss sanāca tā, ka sporta joma kļuva par galveno.
Pamazām sistēma vērsās plašumā. No 15 bērniem pašā sākumā Nīcas futbols ir izaudzis līdz tam, kad tagad futbolu spēlē jau 80 bērni. Lielā komanda ar 20 līdz 25 puišiem spēlē Latvijas telpu futbola virslīgā.
“Tagad jau ir laiks, kad gaidām pašu izaudzinātos puišus, kuri būtu gatavi nākt lielajā komandā un startēt virslīgā. Tas ir labs stimuls tiem, kas dzīvē grib kaut ko sasniegt. Varbūt nav profesionāli sportisti, bet būs pieraksts – spēlēju virslīgā,” uzsver kluba direktors.
Pirmsākumos veikt akreditācijas uz Nīcu brauca arī Dainis Kazakevičs, kas tagad ir Latvijas Futbola izlases galvenais treneris, bet tolaik bija Latvijas Futbola federācijas sporta direktors. Viņš Nīcā acīgi pamanīja Karlīnu Miksoni. “Kā tagad atceros, pirmajā reizē, kad bija šeit, Karlīna augšā skolas zālē trenējās. Viņš uzreiz jautāja, kas tā par meiteni. Līdzi bija arī pārstāve no meiteņu izlases kas piefiksēja vārdu un uzvārdu. Pēc tam Karlīnu aicināja uz U15 izlasi, nevarēja sagaidīt, kad varēs uz U17 un lielo izlasi aicināt,” I. Kalējs stāsta, kā pirmo reizi tika pamanīta talantīgā Nīcas futboliste.
Atklāj kluba atribūtikas līniju
“Katru gadu kaut ko nedaudz pieliekam. Nav bijis tāds gads, kad ejam atpakaļ attīstībā. Vai tā ir jauna grupiņa klāt, vai kas cits. Pagājušā gada beigās sadarbībā ar “WindUp” atklājām savu kluba fanu atribūtikas līniju. Tagad mums ir sava atribūtikas līnija, kas nav pat visiem lieliem klubiem,” stāsta I. Kalējs. Viņš norāda, ka “WindUp” mājaslapā var iegādāties Nīcas futbola kluba šallītes, džemperus, kreklus un cepurītes.
I. Kalējs atminas, ka savā laikā ar Nīcas futbola lielāko fanu Gati Rupeiku spieduši, ka kas tāds būtu vajadzīgs. Uz kluba desmitgadi sapnis ir īstenojies. “Nav mērķis peļņa, bet vairāk, lai būtu fanošana, kāda, piemēram, bija pirmās bērnu grupiņas laikā. Toreiz vecāki brauca un veda bērnus. Visiem bija sarkani krekli ar uzrakstu “Nīcas fans” Gribējām karogus, meklējām, kā pie tiem tikt. Ar viņiem kopā attīstījos. Viņi daudz ko rosināja,” norāda kluba vadītājs.
Jaunatnes klubiem ir akreditācija jeb stratēģiskā plānošana, kad jānorāda, kas tuvāko piecu gadu laikā tiks darīts. Jaunākajā attīstības plānā ir ielikts viens no punktiem – fanu lieta. Plānos ir uztaisīt fanu klubu. “Jāsaprot, ko no kluba puses varam faniem piedāvāt. Man vienmēr gribas ne tikai prasīt, bet arī dot pretī,” stāsta I. Kalējs. Viņš norāda, ka interese par komandas mājas spēlēm ir liela. Vidēji virslīgas spēles Nīcas sporta hallē apmeklē 150 līdz 200 skatītāji. “Man lielais, tālais mērķis – kad Nīcā būs virslīgas finālspēle, tad visa tribīne ir pilna ar kluba šallēm,” atklāj I. Kalējs.
Iztiek ar sponsoru atbalstu
“Aktīvi strādājam arī ar atbalstītājiem. Mēs ļoti daudz piesaistām finanses no malas, ko novērtē arī pašvaldības sporta vadība. Aptuveni desmit tūkstošus gadā ielikam klubā naudu no malas, kas nav pašbaldības finansējums. Tas ir liels cipars. Visas lietas, ko esam izdarījuši, mēs varam veikt ar piesaistīto finansējumu,” stāsta I. Kalējs.
Jau sākot ar 2014. gadu Nīcas klubs pircis futbolistu formas un visu nepieciešamo no atbalstītāju sniegtās naudas. “Daudzi to nemaz nezina, un saka, ka Ingars Nīcas futbolā pašvaldības naudu izmanto. Eju pie atbalstītājiem un pārliecinu, ka būtu labi iedot puišiem, tagad jau arī meitenēm. Jau no 2014. gada mums ir ļoti laba sadarbība ar uzņēmumu “OtankiMill”. Viens no pirmajiem, kas sāka mūs atbalstīt. Pārliecināju, ka mums augšā ir lielā komanda, uz ko tiekties visiem mazajiem. Es esmu centies izveidot mazo futbola piramīdiņu, cik nu liela man ir sanākusi. Es redzu pēctecību tam, ka mazajam puisim, kas sāk no sešiem, pieciem, četriem gadiem, ir iespēja augt un augšā ir lielā komanda, kas spēlēja pirmajā līgā un tagad jau spēlē virslīgā,” stāsta kluba direktors.
Nīcenieki spēlē Latvijas izlasēs
Pagaidām neviens no Nīcā izaugušajiem spēlētājiem nav kļuvis par profesionālu futbolistu. Pērn akreditācijā bija jautājums, cik spēlētāji tiek iedoti uz augšu akadēmijām. Aptuveni 18 Nīcas jaunieši ir devušies uz Liepājas Futbola skolu.
Nīca var lepoties ar vairākiem saviem audzēkņiem, kas nokļuvuši Latvijas izlasēs. Piemēram, K. Miksone ir viena no Latvijas sieviešu futbola izlases līderēm. “Nīca/OtankiMill” spēlētājam Raivim Svilim bija izsaukums uz Latvijas telpu futbola lielo izlasi. Viņš ir bijis arī U19 izlasē. Uz to izsaukts ir bijis arī Edgars Miķelis Kovaļskis. Latvijas jaunatnes izlasēs ir spēlējušas Nīcas jaunās futbolistes.
I. Kalējs jau no pašiem sākumiem meklējis sadarbību ar Liepāju, bet tur brīnījušies: “Ko tu te gribi, ko tev vajag?”. “Mums ir ideāla satiksme ar Liepāju, ik pēc stundas iet autobuss. Divpadsmit, četrpadsmit gadus vecie paši var tikt uz treniņiem. Var pamazām ieiet Liepājas sistēmā. Ja tur būs labs, viņam būs iespēja vieglāk adoptēties un Liepājā jau rādīt rezultātu. Vienmēr esmu teicis, ja mums ir kāds spēlētājs, kas ir izaudzis līmeni, kāds ir šeit, nevienā brīdī nebūšu tas, kas teiks nē, paliec mūsu komandā, tu mums esi vajadzīgs, jo gribam uzvarēt Kurzemes čempionātā. Mums vajag rezultātu. Nekad tā nav bijis. Treneri piekritīs, ka es nemeloju. Vienmēr esam radījuši labāko variantu, kurā brīdī viņam doties. Mums labums ir tas, ka vairāki treneri strādā Liepājas Futbola skolā – I. Lukovičs, Jānis Segliņš. Ar Ingu Nīcā iesākām. Viņš joprojām šeit strādā un viņam šeit patīk. Gatavs no Liepājas braukt un Nīcā ielikt savu artavu, sirdi un dvēseli,” stāsta I. Kalējs.
Atver arī meiteņu grupu
Šobrīd Nīcā ar jaunajiem futbolistiem strādā četri treneri, bet virslīgas komandu vada Janeks Kreitāls.
Treneru maiņa desmit gadu laikā ir bijusi ļoti minimāla. “Man ir būtiski tas, ka mēs šeit strādājot jūtamies kā viena ģimene, ka nav konveijera variants. Tāpēc mums augusta beigās vienmēr ir saliedēšanās pasākums, kas domāts jaunajiem. Kopā ar vecākiem visas dienas garumā kopīgi sacenšamies, ēdam kopīgi izvārīto zupu. Tas ir liels kluba iekšējais pasākums,” atklāj I. Kalējs. Pērn tajā bijuši 150 dalībnieki.
I. Kalējs lepojas, ka pagājušā gada septembrī Nīcā tika atvērta arī Dienvidkurzemes novadā pirmā meiteņu grupa. Tas ir vēl neapgūtais futbola lauciņš, kurā ir liels potenciāls.
Latvijas Futbola federācija iesaistījusies Eiropas Futbola asociāciju savienības un Volta Disneja studijas kopīgajā programmā “Playmakers”, kas ar bērnu vidū iemīļotu multiplikācijas filmu varoņu palīdzību vairo meiteņu izpratni par regulāru fizisku aktivitāšu un futbola pievilcību. Nodarbības notika arī Nīcā, kur iesaistījās aptuveni 20 meitenes.
“Bija doma meiteņu grupu veidot vēlāk, bet, ja auglis bija gatavs, bija muļķīgi to neizmantot. Esam jau apsteiguši plānu, kas bija ielikts lielajā plānā,” atklāj kluba vadītājs.
Karlīna Miksone sāk pie vīriem
Kad Nīcā sāka uzmirdzēt K. Miksones talants, tobrīd pagastā meitenes bija pavisam maz. K. Miksone uzauga Nīcā ar puišiem un vīriem. Vīru komandā spēlēja rajona čempionātā. “Kad atnācu, viņa jau bija spēlējusi. Tad Karlīna aizgāja no futbola prom un gribēja mēģināt sevi realizēt basketbolā, jo ir salīdzinoši gara auguma. Tas viņai īsti nepatika. Ingus viņu atgrieza atpakaļ futbolā. Viņa spēlēja kopā ar puišiem. Karlīna vienmēr ir bijusi cīnītāja. Kad viņa sāka puišus grūstīt, tad tie pat beigās apsaukājās. Viņa ir izcīnījusies līdz pat izlasei, izlases kapteinei,” stāsta I. Kalējs.
K. Miksone iesākumā spēlēja Liepājā, pēc tam “Rīgas Dinamo”, kur sākās meitenes profesionālās gaitas. Tālāk viņas ceļš veda uz Islandi, pēc tam bija Lietuva. Šobrīd Latvijas sieviešu futbola līdere spēlē Polijā.
“Viņa vienmēr atnāk pie mums, kad ir atbraukusi mājās. Novērtē, no kurienes ir nākusi. Vienmēr uzsver, ka ir nīceniece. Tā ir forša sajūta!” gandarīts ir I. Kalējs.
Bubulis pārējām komandām
“Sapratu, ka lielajā futbolā mūsu klubs neko nevarēs sasniegt. Augstākais, kur varam uzlēkt, ir otrā līga. Zinot mūsu infrastruktūru, Rudes stadions izmēros ir nedaudz par mazu, 2016. gadā, kad uzcēla halli, sapratām, ka telpu futbols ir tas, kur varm ko sasneigt,” stāsta I. Kalējs. Viņš norāda, ka telpu futbolā nav vajadzīgi tik daudz spēlētāji kā lielajā futbolā.
Futbola klubs “Nīca” jau 2014./2015. gada sezonā spēlēja telpu futbola pirmajā līgā. Tā bija smaga sezona, kad pirmajā līgā spēlēja arī Valmiera. Nīceniekiem toreiz bija tālie izbraukumi uz Latvijas otro galu.
“Valmiera ir izauguši līdz lielā futbola čempioniem. Mēs esam izauguši līdz virslīgai. Kopā ar Janeku Kreitālu pamazām likām klāt prasības, ambīcijas. Esam izauguši līdz tam, ka reāli esam virslīgas četriniekā. Mūs virslīgā respektē jebkurš,” novērojis I. Kalējs.
“Nīcas/OtankiMill” līdz šim vienīgā medaļa ir bronzas medaļa pirmajā līgā. Šobrīd komanda ir tikusi virslīgas pusfinālā un ir gatava papildināt medaļu klāstu. Ceturtdaļfināla sērijā līdz divām uzvarām nīceniekiem ar 2:1 izdevās uzvarēt “Jēkabpils Lūšus/Ošukalnu” – komandu, pret kuru līdz tam nebija gūtas uzvaras. Regulārajā sezonā savās mājās bija neizšķirts 1:1, bet Jēkabpilī tika zaudēts ar 0:3. Ceturtdaļfināla pirmajā spēlē nīcenieki savās mājās uzvarēja ar 4:2. Jēkabpilī pamatlaiks un papildlaiks noslēdzās neizšķirti 1:1, bet pēcspēles sitienos ar 4:1 pārāki bija mājinieki. Izšķirošajā spēlē Nīcas sporta hallē mājinieki atspēlējās no 0:2 un uzvarēja ar 3:2.
“Mēs nemākam viegli uzvarēt vai viegli zaudēt. Mums vienmēr spēles ir ļoti emocionālas un neprognozējamas. Otrajā sezonā virslīgā jau varam cīnīties par medaļām, tas ir liels sasniegums. Neviens nevarēja prognozēt, ka mēs otrajā sezonā būsim jau tāds bubulis pārējām komandām. Ļoti respektē mūs, bet tas ir patīkami, ka tāds mazs miestiņš var pacīnīties ar Rīgas, Salaspils komandām,” priecājas I. Kalējs. Viņam ir liela gandarījuma sajūta, jo desmit gadu laikā kopā ar pārējo cilvēku atbalstu ir izdevies milzīgas lietas paveikt.
Šobrīd Nīcas futbolam un Nīcas vidusskolai vēl nepieciešams savs stadions. Projekts trīs reizes izslīdējis no pirkstu galiem.
Nīcas treneriem cita filozofija
Brīdī, kad “ReKurZeme” viesojas Nīcas sporta hallē, treniņš rit U-9 un U-10 vecuma grupas bērniem, ko vada treneris E.M. Kovaļskis.
“Šie bērni trenējas daudz – četras reizes nedēļā, pat piecas. Tas ir daudz, bet viņi ir labā līmenī un labi satrenēti. Bērni pat gribētu nākt septiņas reizes nedēļā un dzīvot šeit hallē,” stāsta E. Kovaļskis.
Bērnus ir ļoti aizrāvis futbols. Viņi nāk jau daudz ātrāk uz treniņiem. Vasarā Rudes stadionā pat pusotru stundu iepriekš ar savām bumbām. “Mēs par to tik priecājamies. Protams, mēs to veicinām, kam ir laiks, lai brauc ātrāk, lai vecāki atved, jo tas viņiem tik nāk par labu.
Viens ir tas, ko darām treniņos, bet viņiem ir pašiem daudz individuāli jāstrādā. Esam panākuši, lai viņi iemīl futbolu,” stāsta treneris.
Bērniem lielākā motivācija ir sacensības. “Šie bērni trenējas jau trīs, četrus gadus. Šis ir vecums, kad rezultātu vēl neviens neskaita. Piedalāmies gan Rudes kausā, gan Dobrecova kausā. Viņi vēl ir mazi. Rezulāts ir pēdējā vietā, uz ko koncentrējamies. Vairāk koncentrējamies, lai bērni uzņemas atbildību, nebaidās. Turnīros redzam, ka citu komandu vārtsargi sit bumbu pāri visam laukumam, lai nebūtu kļūdas. Mums ir pretēja filozofija. Droši ļaujam kļūdīties, jo kad tad viņi kļūdīsies, ja ne šajā vecumā,” uzskata E. Kovaļskis.
Aptuveni septiņus gadus futbolā trenējas 11 gadus vecā Enija Kalēja, kura dzīvo Rudē. Viņa futbolu sākusi spēlēt, jo to spēlē brālēni un agrāk spēlēja arī māsīca. Meitene norāda, ka ikdienā nodarbojas ar vairākiem sporta veidiem – arī ar tautas bumbu un galda tenisu. Futbols aizrāvis, jo tajā var iegūt jaunus draugus.
“Esmu bijusi daudzos turnīros. Man mājās ir jau trīspadsmit medaļas. Man lielākais sasniegums, ka mani jau intervē,” priecīga atbildēt uz “ReKurZemes” jautājumiem bija E. Kalēja.
Foto un video – Uldis Dobelis
SIF_MAF2022
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild “ReKurZeme”.
Reklāma