Par nāvi nerunā. Parunāsim par nāvi?

Sākoties karam Ukrainā, medijos lasījām daudzus aizkustinošus stāstus par to, kā pāri pirmajās dienās steidzās apprecēties. Protams, karš liek aizdomāties par to, ka neviens no mums nedzīvos mūžīgi, un romantika ir neatņemama tā sastāvdaļa, taču steigšanās juridiski sakārtot attiecības ir arī pavisam praktiski apsvērumi.

Cilvēkiem, kas dzīvo nereģistrētās attiecībās un vēlas samazināt negatīvās pieredzes riskus, šobrīd jāuzzīmē ļoti sarežģīta ceļa karte, kas notiks, ja mēs nomirstam, kas notiks ar mūsu bērniem. Piemēram, ja dzīvesbiedrs nokļūst slimnīcā, jādomā, kas saņems informāciju un pieņems lēmumus par ārstēšanu. Pacientu tiesību likums atvieglotā veidā ļauj dzīvesbiedru noteikt par pacienta pilnvaroto personu, veicot iesniegumu E-veselībā vai paužot savu vēlmi ārstniecības iestādē, bet tas ir iespējams pie noteikuma, ka cilvēks ir pie samaņas un spējīgs pieņemt lēmumus. Savukārt līdzīgu pilnvarojumu attiecībā uz bērnu nav iespējams veikt. E-veselībā nevar ierakstīt trešo personu, kas nav asinsradinieks. Bioloģiskajam vecākam mirstot, dzīvesbiedrs nevar Bāriņtiesā prasīt, ka viņam tiktu atzīta prioritāte rūpēties par bērnu. Visdrīzāk bērns nespēs dzīvot ar savas īstās ģimenes locekli, bet nonāks citur sistēmā – labi, ja pie asinsradiniekiem, bet var nonākt arī tur, kur nevienam bērnam nebūtu jānonāk – bērnu namā.

Protams, civiltiesiskā līguma ietvaros daļa no jautājumiem ir risināma. Taču līgumiem ir savi ierobežojumi, jo tas nav universāls un visaptverošs instruments. Jebkuru līgumu var apstrīdēt vai izbeigt. Attiecībām mainoties, iepriekš dotie solījumi var palikt tikai uz papīra. Tāpat līgumi nesaista trešās puses, nedz valsts nedz arī citus partnera ģimenes locekļus. Piemēram, ar privātu līgumu mēs nevaram vienoties, ka par mantojuma atstājēja īpašumu varētu maksāt kādu noteiktu valsts nodevas likmi vai par mantojumu maksāt samazinātu ienākuma nodokli. Satversmes tiesa 2021.gada 8.aprīļa spriedumā par Satversmes 110.pantam neatbilstošu atzina Ministru kabineta noteikumus, saskaņā ar kuriem viendzimuma ģimenes loceklim jāmaksā būs līdz 60 reizēm lielāka valsts nodeva. Tomēr to varēja panākt tikai ar vēršanos Satversmes tiesā, nevis privāttiesiski vienojoties. Cik vēl tādu saistošu normu ir, kuras imperatīvi nosaka valstij atšķirīgi izturēties pret laulību noslēgušiem pāriem un citiem, kuriem šādas iespējas nav vai kuri laulāties nevēlas?

Dzīve var pārsteigt arī pavisam vienkāršās situācijās. Ja mašīnai kaut kas notiks, bet īpašnieks komandējumā – kādiem papīriem jābūt kārtībā, lai pieteiktu apdrošināšanas gadījumu? Vai ir izdota pilnvara, kura ļauj saņemt no ārstniecības iestādēm informāciju par manu veselības stāvokli vai pieņemt lēmumus, ja esmu bez samaņas? Ikdienā cilvēki, pat būdami juristi, neprognozē un neshematizē visus iespējamos dzīves scenārijus un nākotnē sagaidāmus notikumus. Mēs vakarus nepavadām, rakstot sarakstus ar instrumentiem, ar kuru palīdzību risināsim visas iespējamas situācijas. Reģistrētās attiecībās valsts atvieglo šo uzdevumu un mūsu vietā proaktīvi uzskaita un atrisina daudzas situācijas kopumā un sistēmiski.

Ar pilnvaru un privāttiesisku līgumu palīdzību daudzus jautājumus var atrisināt arī nereģistrētie pāri, bet šo dokumentu pārdomāšana, sagatavošana, noslēgšana nozīmē izmaksas jurista un notāra pakalpojumiem. Izmaksas nebūs niecīgas un tādēļ šiem risinājumiem būs apgrūtināta piekļuve tiem, kas nepelna augstāk par vidējo algu Latvijā. Vai arī jāliek iekrāt, kas tomēr nav vēlams risinājums, jo, manuprāt, valstij ir jāatvieglo pilsoņu dzīve, nevis jāliek mums plānot un īstenot sarežģītie juridiskie risinājumi. Turklāt tāpat daudzus jautājumus šādi atrisināt nevaram, jo tiesību akti nemaz neatstāj privātpersonām izvēles iespējas un tieši otrādi, imperatīvi pieprasa atšķirīgu attieksmi pret nereģistrētām ģimenēm.

Daudz ko varētu mācīties no citu pieredzes, bet mēs esam pieraduši publiski nerunāt par neveiksmēm, skaļi par sāpīgo – par nāvi vai šķiršanos. Līdz nomirst kāds tuvs cilvēks un tas nenotiek ar mums pašiem, mēs nemaz nesaprotam, kādam procesam ir jāiet cauri. Tādēļ tā jau sāpīgā brīdī esam nesagatavoti, jo trūkst nepieciešamie dokumenti, nezinām, kur jāiet un kā stādīties priekšā. Iestāžu acīs nereģistrētās ģimenes locekli ir sveši cilvēki, un tas katru reizi būs jādzird, būs jāsaskaras ar nepārvaramām barjerām, jo privāttiesiskā līgumā daudz ko nevaram atrunāt, bet citus noteikumus, iespējams, neesam pietiekami paredzējuši vai atrunājuši. Mēs pārsvarā esam nesagatavoti sliktākajam scenārijam. Manās mājās nekad tas nenotiks. 24.februāris nekad nepienāks, neviens nemirs, mēs jau noteikti nešķirsimies.

Vai jauniem pāriem jādomā par nāvi? Ja nedod Dievs, pienāks x stunda un Ukrainas scenārijs atkārtojas Latvijā, vai tādā brīdī skriesim pie notāra, iesim visu garo ceļu un risināsim katru jautājumu atsevišķi?

Sabiedrībai nav globāla ieguvuma, ka kāda tās daļa nav pasargāta. Esam kā demokrātija sasnieguši, manuprāt, tādu brieduma stāvokli, lai šo ilgus gadus ignorēto jautājumu beidzot risinātu. Pieņemot Civilās savienības likumu, valsts izpildīs vienu no savām svarīgākajām funkcijām – kolektīvais prāts palīdzēs uzzīmēt šo juridiskās aizsardzības ceļa karti neskaitāmām ģimenēm, kuras dzīvo nereģistrētās attiecībās. Varbūt nepilnīgi, bet vismaz cilvēkiem vairs nebūs jākļūst par juristiem, likums sistēmiski sakārtos un noteiks dažādu ģimeņu juridiskās, sociālās un ekonomiskās aizsardzības pamatus.

Jūlija Jerņeva, Zvērināta advokāte, kustība “Dzīvesbiedri”