Mājās, bet vēlas atgriezties ārvalstīs

Repatrianti, kuri Latvijā atgriezās “Covid-19” pandēmijas dēļ, runāt par atgriešanos, izmantojot repatriācijas reisus, atklāti nevēlas, jo baidās no nosodošās attieksmes, norāda Kurzemes plānošanas reģiona remigrācijas koordinatore Agnese Berģe.

Atvaļinājumu sāk ātrāk
“Daudzi domā, ka tie, kuri strādāja ārzemēs, tagad izmantoja iespēju atgriezties Latvijā, lai konkurētu darba tirgū vai – vēl trakāk – ņemtu nost darbu tiem, kuri visu laiku ir uz vietas. Bet apstākļi man un lielai daļai ir pavisam citi, kādēļ atgriezāmies tieši ārkārtējās situācijas laikā,” norāda liepājnieks Nauris, kurš vairāk nekā piecus gadus strādā tūrisma jomā Viduseiropas valstīs. “Viduseiropā tūrisma joma ir ļoti aktīva. Mani uzrunāja tas, ka nodarbošanās var kļūt par dzīvesveidu. Joprojām te, Liepājā, ir mana ģimene, un regulāri divas reizes gadā uz ilgāku periodu braucu uz Latviju.”
Parasti Nauris dzimto Liepāju apmeklē tieši pavasarī – aprīlī vai maijā. Februāra beigās jutis, ka īsti labi nebūs – dzirdējis virmojam baumas par robežu slēgšanu. “Sāku apjaust – ja tā notiks, mājās tikt nebūs iespējams nenoteiktu laiku. Nebija divu domu – jābrauc ir tagad, mēnesi iepriekš! Turklāt tūrisma jomā darbs arī sāka apsīkt ierobežojumu un aizliegumu dēļ. Biju plānojis braukt uz Latviju aprīļa sākumā, lai šeit pavadītu mēnesi, bet atgriezos ātrāk, steidzami nopirku biļeti, izmantojot izdevību, jo nezināju, vai tādas vēl būs.”
Atgriezies ar lidmašīnas reisu īsi pirms ārkārtējās situācijas pasludināšanas Latvijā. “Pēc atgriešanās no ārvalstīm ievēroju visus noteikumus, lai gan atgriezos pirms ārkārtējās situācijas un ierobežojumu un aizliegumu izziņošanas, taču, tiklīdz pēc pašizolācijas laika izgāju uz ielas, mani pavadīja kaimiņu ļaunie acu skati,” piebilst vīrietis. Sīkāk par atgriešanos Latvijā un Liepājā repatriants nevēlas stāstīt. “Iztikas līdzekļu man kādam laikam ir. Dzīvoju ar cerību, ka varēšu atgriezties Austrijā vai Vācijā, kur līdz šim strādāju.” Par valsts un pašvaldības iestāžu palīdzību viņš nesūdzas, jo nekādu lielu atbalstu viņam nav vajadzējis, visu nokārtojis vai nu attālināti paša spēkiem, vai izmantojot paziņu loku.

Palīdz tuvākie
Kristaps vairāk nekā desmit gadu dzīvo Apvienotajā Karalistē, strādājis par pavāru restorānos un kafejnīcās Londonā. Finansiālais apsvērums ir galvenais, kāpēc jaunietis dzīvo un strādā šajā valstī. Kristaps atgriezies ar vienu no repatriācijas lidojumiem marta vidū, kad lidmašīnas biļete, pēc viņa sacītā, izmaksājusi 500 eiro. “Īsta krāpšana, jo biļešu cenas bija ļoti uzskrūvētas! Bet man variantu nebija. Jo Lielbritānija ir sala. Ja vēl no citām Eiropas valstīm varēja atgriezties ar auto, kamēr robežas bija vaļā vai bija uzlikta jau robežkontrole, tad no Lielbritānijas tikt uz Latviju pēc robežu slēgšanas nav nekādu izredžu. Tāpat tobrīd izziņo reisus, bet nav zināms – būs vēl tādi vai nebūs. Man palīdzēja sekot līdzi aktuālākajai informācijai vecāki. Viņi visu noskaidroja, atrada man vietu, kur palikt divas nedēļas karantīnā. Teikšu tā – manā vērtējumā bija haoss, stress, lai visu izdarītu un paspētu.”
Atgriezies Latvijā, bijis priecīgs, taču iestājusies neziņa par nākotni. “Es parasti Latvijā katru gadu pavadu vasaras mēnešus. Londonā kafejnīcas un restorāni apturēja darbu – dīkstāves laiks. Likās prātīgāk braukt uz Latviju tieši tajā brīdī. Zināju – ja viss būs labi, tad varēšu pārcelties pie vecākiem un man vismaz būs iespēja dzīvot kopā ar ģimeni. Ja paliktu Londonā, man nebūtu šādas iespējas – nebūtu, pie kā,” norāda vīrietis.
Repatrianta atgriešanos un gaitas kontrolējusi un par viņu interesējusies nav neviena no iestādēm. Pats izlēmis, ka meklēs kādu nodarbošanos attālinātā režīmā, izmantojot ārvalstīs iegūtos kontaktus. “Bezdarbnieks neskaitos un nebūšu. Ja tomēr situācija šāda būs ilgāk un nevarēšu atgriezties savā darba sfērā un Apvienotajā Karalistē, meklēšu alternatīvas te un pats.”

Materiāls tapis sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā.

Pievieno komentāru

Projektu raksti