Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Nedrīkst aizmirst cilvēku 12

Kādi ieguvumi un zaudējumi bija veselības aprūpes un sociālās aizsardzības jomā, dzīvojot Liepājas rajonā, un kādi pēc 2009. gada administratīvi teritoriālās reformas? Kādas prognozes ir pēc nākamgad plānotajām izmaiņām, pašvaldību skaitu samazinot un veidojot Lejaskurzemes novadu? Savus vērtējumus “Kursas Laiks” lūdza izteikt pieredzējušiem jomu speciālistiem, kuri strādājuši gan rajona, gan atsevišķo novadu laikā.

Slimnīcas zaudē statusu
Laika posmā no 2009. gada, kad beidza pastāvēt Liepājas rajons un tika izveidoti novadi, veselības aprūpes joma un iestādes bijušā rajona teritorijā piedzīvojusi dažādas pārmaiņas. Taču iestāžu pastāvēšana nebija atkarīga no reformas, kas maina pašvaldību robežas, bet gan no dažādiem citiem nosacījumiem un norādījumiem, vērtējot iestāžu rentabilitāti un pakalpojumu nepieciešamību.
2009. gadā Priekules daudzprofila lokālā slimnīca tika reorganizēta par Veselības aprūpes centru, bet 2013.gadā iestādei piešķirts Aprūpes slimnīcas statuss. Laikraksts aktīvi sekoja līdzi Priekules pašvaldības un slimnīcas pūliņiem censties saglabāt slimnīcu un tās statusu – notika pat piketi un vairākkārt izvērtēt situāciju tika aicināti Veselības ministrijas atbildīgie.
Aizputes slimnīcas ēkā 2007. gadā darbu uzsāka divu pašvaldību – Kuldīgas un Aizputes – kopīgs uzņēmums SIA “Kuldīgas slimnīca” ar Aizputes nodaļu. Aizputē reorganizācijas rezultātā tika izveidots arī pašvaldības izveidotais veselības un sociālās aprūpes centrs, kas sniedz sekundārās veselības aprūpes pakalpojumus. 2007. gadā Aizputē kā pirmo Latvijā slēdza dzemdību nodaļu. 2009. gadā tika likvidēta slimnīcas bērnu nodaļa.
Savukārt visā rajonā iedzīvotāju pieprasījuma vai finansējuma dēļ notikuši cīniņi par diennakts neatliekamās palīdzības jeb traumpunktu pastāvēšanu, kā arī neatliekamās palīdzības dienesta punktu nodrošinājumu.

Zūd kopības sajūta
Elza Cērpa Nīcas novada Otaņķu pagasta feldšeres amatā nostrādāja 50 gadus, piedzīvojot dažādus administratīvi teritoriālos sadalījumus. “1967. gadā bija mans pats darba sākums. Sadrumstalotība bija, bet mums kā mediķiem bija katru nedēļu sanāksmes, apspriedes. Bija rajona galvenais ārsts, kurš deva norīkojumus, notika sapulces. Mēs vairāk vai mazāk vadījāmies pēc norādījumiem. Mums bija Otaņķu pagasts, un, līdzīgi kā citviet katrā pagastā, tam bija savi ciemi. Kad sākās novadu laiks, apvienošanās, vairs šādas kārtības –mediķu satikšanās – nebija,” norāda E. Cērpa.
To, ka pietrūkst komunikācijas, piekrīt arī Durbes novada bijusī ģimenes ārste Maruta Lūsēna. Viņa pirms vairāk nekā diviem gadiem devās pensijā. “Bija rajona laikā labi tas, ka bija daudz vairāk kontaktu ar kolēģiem no citām vietām. Reizi mēnesī bija rajona konferences, kur mēs visi satikāmies. Bija tāds orgmetodiskais kabinets, kur mums visu pastāstīja par aktuālāko. Ar kolēģiem varējām aprunāties, izspriest sasāpējušos jautājumus un izrunāt, kā katrs no mums veic kādus darba pienākumus.
Kad jau izveidojās ģimenes ārstiem savas prakses – visi kaut kā pašķīdām, un vairs nebija vienojošā elementa, kas mūs turētu kopā. Pilsētā tas ir citādāk – ja vienā ēkā strādā vairāki mediķi, ir daudz kolēģu, ir, pie kā aiziet, bet laukos, kur strādājām pa vienam, kopības sajūta bija nepieciešama. Kamēr Slimokase bija Liepājā, viss vēl bija daudz maz, bet kad šīs organizācijas funkcijas pārcēla uz Kuldīgu, viss izjuka pavisam. Ar kolēģiem pārspriedām – šādas satikšanās mums bija ļoti vajadzīgas, bet visu reformu rezultātā kopības sajūta izzuda, tika izjaukta,” pauž M. Lūsēna.

Atkarīgs no priekšniecības
“Rajona laikā mēs katrs bijām savā pagastā un ciemā, feldšerpunktam un feldšerim bija apgaitas un pienākumi daudz plašāki. Bija laiks, kad pagastos un ciemos nebija ne sociālo darbinieku, ne bāriņtiesas – šos pienākumus pildīja feldšeris sadarbībā ar pagasta padomes priekšsēdētāju. Atbildība bija daudz lielāka. Kad sāka veidot bāriņtiesas un Sociālos dienestus, radās sociālie darbinieki, skolās sāka strādāt sociālie pedagogi, darbu palika mazāk, bet vienlaikus sāka rasties jautājumi – kas jādara vienam, kas – otram darbiniekam. Apvienojot Nīcas un Otaņķu pagastu, man kā feldšerei, vietējai mediķei, nekas daudz nemainījās, nekas sliktāk nepalika. Tas pats vien jau bija – darīju to, ko līdz šim. Jāpiebilst, ka reformu un pārmaiņu laikos es savā darba mūžā esmu piedzīvojusi arī vairākus priekšniekus – varu droši teikt, ka daudz kas ir atkarīgs tieši no viņiem, viņu uzņēmības un ieinteresētības,” uzsver E. Cērpa.
“Laikā, kad likvidēja feldšerpunktus daudzviet valstī, esmu pateicīga dakterei Ingrīdai Circenei, kura ļoti cīnījās par to, lai Liepājas rajonā šie feldšerpunkti paliktu. Ir svarīgi, ka ir šādi veselības un medicīnas atbalsta punkti iedzīvotājiem, feldšerpunkti ir lieli palīgi un atbalsts arī ģimenes ārstiem. Otaņķi bija viena no vietām, kur saglabāja feldšerpunktu. Esmu ļoti pateicīga savai bijušajai priekšniecei Andai Veidelei, ka viņa panāca, ka feldšerpunkts paliek, tāpat ļoti ieinteresēta bija Otaņķu pagasta vadītāja Aija Šķubure,” stāsta pieredzējusī mediķe. Jautāta salīdzināt to, kas daudzo gadu garumā krasi ietekmēja feldšerpunktu darbu, E. Cērpa norāda, ka vienlaikus darbs bijis atkarīgs no piesaistītās naudas līdzekļiem, īpaši darba apstākļu nodrošināšanai. “Novadu laikā vairāk izdevās piesaistīt naudu feldšerpunkta remontam. Padomju un rajona laikā visa tā nebija, bija citi apstākļi. Sākumā feldšerpunkts man bija vietā, kur bija krāsns apkure. Pēcāk jau dabūju telpas daudzdzīvokļu mājas trīsistabu dzīvoklī, tad pārcēlāmies uz pagastmāju – uztaisīja tur remontu, tur jau bija nesalīdzināmi labāk. Daudz kas gāja uz priekšu novadu laikā. Bet uzsveru – daudz bija atkarīgs, kāds bija priekšnieks. Ja bija atbildīgs un ieinteresēts, tad ko prasījām, to iedeva, darīja un panāca. Daudz no svara bija uzskats, ka veselības aprūpe ir primārā. Man nebija grūti strādāt – varbūt tāpēc tur arī paliku tik ilgi, esot par vietējo mediķi 50 gadus. Uzskatu, ka arī mediķa paša nostāja ir noteicoša – cik ļoti esi pretimnākošs iedzīvotājiem un pagastam,” viņa piezīmē.

Vai būs, kas strādā?
M. Lūsēna norāda, ka rajona laikā un pašā novadu izveidošanas sākumā iedzīvotājiem daudz vieglāk bija nokļūt pie speciālistiem uz konsultācijām. “Ja bija nepieciešama ārstēšanās, sazinoties un sarunājot tas bija iespējamāk nekā pēdējos gados. Bieži radās jautājums – kam tad īsti ir domāta Liepājas reģionālā slimnīca, ja nav iespējams ievietot pacientu?” norāda bijusī ģimenes ārste.
“Pēdējais darba laiks bija ļoti grūts – ģimenes ārstiem viss jāzina, jāvar un jāatrisina. Par sociālajiem, medicīnas jautājumiem – visi sūta pie ģimenes ārsta, lai izmeklē, bet kas tālāk, ko darīt tālāk?” ar problēmsituācijām iepazīstina daktere.
“Diemžēl atbildība bija tikai uz mums, ārstiem. Tā bija mana problēma – kā es tikšu galā ar darba pienākumiem, darbinieku algām, ēkas, kurā atrodas prakse, apsaimniekošanu. Pašvaldība iesaistījās salīdzinoši ļoti maz. Ja es strādāju, tad zināju, ka pašai vien jātiek galā,” par darbu, strādājot lauku pašvaldībā, stāsta M. Lūsēna.
“Par nākotnes prognozēm pēc nākamās reformas grūti, ko spriest un teikt, bet izskatās diezgan pesimistiski, jo nav cilvēku, kuri strādātu un gribētu to darīt, lai nodrošinātu lauku iedzīvotājiem medicīnas un veselības aprūpes pakalpojumus. Vienu brīdi pavīdēja doma novados veidot speciālistu kopprakses, bet – kur ņems tos speciālistus? Problēma ir ģimenes ārsti lauku reģionos. Labi, ka ir viens ģimenes ārsts, kurš uzņemas pienākumus, veicot milzīgu darba apjomu un pienākumus. Prognozes – viss atkarīgs no tā, cik ilgi mediķi izturēs un vēlēsies strādāt,” vērtē ilggadējā ģimenes ārste.
E. Cērpa pauž, ka feldšerpunkti, neskatoties uz jebkādām reformām pašvaldībās, paliks. “Iedzīvotājiem, īpaši vecajiem pagastu cilvēkiem,  mediķis tuvāk savai dzīvesvietai ir vajadzīgs. Ģimenes ārstam tas ir liels atpaids, ka ir uz vietas pagastos profesionālis, kas palīdz veselības aprūpē. Protams, feldšerpunktu liktenis būs lielā mērā atkarīgs no priekšniekiem, kādi nāks pie varas.”
E. Cērpa atminas, ka tad, kad sākusi strādāt, Rudes skolā bijuši 180 bērni, bet pirms iestādes likvidācijas bija palikuši ap desmit audzēkņu. “Skolas vairs nav, bet uz vietas dzīvojošie cilvēki paliek – mediķis ir vajadzīgs ikvienam, turklāt tieši medicīnas darbinieks ir tas, kurš redz cilvēku reālo situāciju, tādējādi, sadarbojoties ar citiem dienestiem, var palīdzēt labāk,” uzskatos dalās feldšere.

Skaidrības – nav
Grobiņas novada Sociālā dienesta vadītāja Elīna Pirtniece-Niķele pašvaldībā sākusi strādāt vēl Liepājas rajona laikā – iesākumā lietvedības darbā, pēcāk – sociālajā jomā. Grobiņas pagasta padomē tolaik strādājuši divi sociālie darbinieki. Tagad, kad nu jau 11 gadus ir Grobiņas novads, darbinieku skaits gandrīz astoņkāršojies – strādā 17 darbinieki. “Visa sociālā joma šajos gados ir attīstīta un attīstījusies,” norāda dienesta vadītāja.
Liepājas rajona padomē savulaik reizi mēnesī notikušas tikšanās, kur sapulcējušies visi pagastu dienestu vadītāji. Tikuši realizēti vairāki kopprojekti.
“Tagad pagaidām mums, apkārtējo novadu sociālajiem dienestiem, nav bijusi neviena kopīga tikšanās par administratīvi teritoriālās reformas rezultātā plānotajām pārmaiņām. Tāpat nav bijušas norādes no augstāk stāvošās priekšniecības – Labklājības ministrijas. Uzskatu, ka visiem būs jāsanāk kopā izrunāt, kādi ir pakalpojumi, jo katrā novadā to klāsts ir dažāds. Būs jādiskutē, kas mums jau ir un kas ir vajadzīgs. Protams, to visu ietekmēs finanses,” saka E. Pirtniece-Niķele.
“Izveidojot no vairākām pašvaldībām vienu novadu, noteikti mainīsies saistošie noteikumi un dokumenti. Zināms, ka Labklājības ministrija plāno izstrādāt minimālo sociālo pakalpojumu grozu, kas būs jānodrošina katrai mazajai pašvaldībai un visam novadam kopumā. Domāju, ka ieguvēji pēc reformas īstenošanas varētu būt mazie novadi, jo lielākās pašvaldības sniedz atbalstu mazajām.”
Grobiņas novada Sociālā dienesta vadītāja norāda, ka reformas ieguvums varētu būt pakalpojumu uzlabošana ar projektu piesaisti. “Skaidrs ir tas, ka darbinieki būs nepieciešami – likumā teikts, ka uz 1000 iedzīvotājiem jābūt vienam speciālistam. Mums situācija novadā patlaban ir tāda, ka darbinieku trūkst – pirmkārt, viņi noveco, darbam ir augsts stresa līmenis. Domāju, ka pēc reformas īstenošanas un novada izveidošanas  pakalpojumus un speciālistus sociālajā darbā varēs sadalīt pa jomām, tādēļ ceram, ka Lejaskurzemes novada iedzīvotājiem varēs kvalitatīvāk sniegt pakalpojumus. Taču par reāliem ieguvumiem un zaudējumiem un izteiktajām prognozēm secinājumus varēs izvērtēt kādu gadu vai divus gadus pēc reformas,” domā sociālā darba jomas pārstāve.
Viņa atminas, ka 2008. gadā, kad bijusi gaidāma iepriekšējā reforma, kad no rajona pagastiem veidoja novadus, darbiniekos bijusi neziņa un straukums bailēs no nezināmā. “Taču arī tolaik galvenais mērķis bija, lai iedzīvotājiem nekā netrūktu un viņi neciestu. Uz to būtu arī tagad jātiecas.”

Nedrīkst pasliktināt dzīvi
Aizputes novada Sociālā dienesta vadītāja Mairīte Alfuse arī piekrīt, ka 11 gadu laikā kopš no pieciem pagastiem izveidots Aizputes novads, sociālā darba jomā vērojama izaugsme. “Esam specializējušies pa jomām – strādājam ar veciem cilvēkiem, bērniem, ģimenēm ar bērniem, invalīdiem, bērniem invalīdiem. Esam izveidojuši daudzfunkcionālo sociālo pakalpojumu centru, ir dienas centrs bērniem un jauniešiem, krīzes centrs. Attiecībā uz pakalpojumiem – uzskatu, ka ir labāk nekā rajona laikos. Jāņem vērā, ka sociālo darbu joma ļoti mainās. Ja agrāk ar sociālo darbu saprata sociālās palīdzības pabalstu izmaksu, tagad ir daudz specifikāciju. Agrāk katrā pagastā bija savi noteikumi, tagad ir visiem vienots virziens, uz ko iet,” norāda darbiniece.
“Baidos prognozēt, kā būs nākotnē, pēc gada, bet – dzīvosim un redzēsim. Mans uzskats un moto ir, ka, veicot dažādas reformas, nedrīkst pasliktināt iedzīvotāju situāciju. Par to mēs pastāvēsim!” viņa uzsver, vienlaikus norādot, ka reformas īstenošanas gaitā ir jābūt pārejas periodam, lai sakārtotu darbus, pienākumus, darba virzienus, mērķus, uzdevumus.
“Ja salīdzinām: 90. gados bija jāveido kas līdzīgs nabadzības apkarošanas komisijai, tagad palīdzības apjoms ir pieaudzis gan no valsts, gan pašvaldības. Mums ir atbalsta personāls, izdodas piesaistīt speciālistus. Mums ir jābūt tuvu cilvēkam, jo citi sadzīves pakalpojumi ir attālināti – pasti, bankas, bankomāti, iestādes – kur lai lauku cilvēks, kuram varbūt nav ne tuvinieku, ne iespēju, kur aiziet, griežas? Tikai šādos jautājumos sociālais dienests var palīdzēt!” pauž M. Alfuse. “Cilvēki ir pamesti likteņa varā, tādēļ mums jāpastāv jebkurā variantā un jāstrādā ar visām dzīves problēmām. Nedrīkst aizmirst cilvēku!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.

Pievieno komentāru

Komentāri 12

Darbinicei

M.Alfuse atkal smuki runā, bet kur ir tie darbi, kā jūs "strādājat ar veciem cilvēkiem"? Kura no jūsu daudzajām darbiniecēm ir "specializējusies šajā jomā"?

pirms 23 dienām, 2020.08.28 11:41

koidula

ko kurš saprot ar specializēšanos, M.A. noteikti nedomāja staigāšana pa mājām un tantiņu vaktēšana

pirms 23 dienām, 2020.08.28 15:59

DIENA

Aizputē cerams visiem socialiem darbiniekiem ir vismaz bakalaura grāds,kā nebūt nav citos novados,kur strādā pat pirmā kursa studentes.Tad kādi var būt darba rezultāti??

pirms 15 dienām, 2020.09.05 09:56

aizput

Nesatraucies par Alfunses runāšanu. Šis ir pasūtījumu raksts no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Kā saimnieks diktē tā žurnaļugām jāraksta.

pirms 23 dienām, 2020.08.28 15:26

koidulai

Neviens jau nesaka, ka jāstaigā pa mājām. Bet kā tieši darbinieces ir specializējušās? Vai tās darbinieces kuras ir specializējušās savās jomās kādreiz ir veikušas aptaujas vai pētījušas kas viņu jomu cilvēkiem nepieciešams vai svarīgs, vai vismaz tikušās ar cilvēkiem? Neizejot no kabineta nevar zināt par cilvēku vajadzībām. Ne jau visiem ir vajadzīgi tikai pabalsti...

pirms 22 dienām, 2020.08.29 11:46

koidula koidulai

aptaujas noteikti rullē! Kāds zelta domu grauds! Ne jau visi prasa pabalstus!

pirms 22 dienām, 2020.08.29 19:35

darbiniece

darbinieks nemaz nevar aptaujas veikt,darbinieks var apsekot, izvērtet situāciju un saprast cilvēka vajadzības.

pirms 15 dienām, 2020.09.05 09:58

Grobiņā

Grobiņā viss ir īpaši, tomēr niķele nav vadītāja.

pirms 15 dienām, 2020.09.05 05:38

nu nu

Grobiņa ar pakalpojumu sniegšanu nevar lepoties un 17 darbiniekus novada mājas lapā saskaitīt nekādi neizdevās:) vai varbūt ir neredzamie sociālie darbinieki Grobiņā? :)

pirms 15 dienām, 2020.09.05 10:06

Diena

Ja šo rakstu ievietotu parasta ziņu slejā,nevis projektu sadaļā,tad tas savāktu 1000 komentāru,jo sociālā sfēra ir ļoti sāpīgs jautājums visu novadu ļaudīm.

pirms 15 dienām, 2020.09.05 10:01

DNS

Veselības aizsardzības sistēma ir pilnīgi sagrauta. Ja neturi naudas maku zobos, vari mēnešiem sēdēt un gaidīt palīdzību !! Te var līdzēt tikai revolūcija. Un visas runas par sociālo palīdzību ir tikai acu aizmālēšana.

pirms 15 dienām, 2020.09.05 16:35

Maris

Aizpute jau dazam parstavism no iestazu darbiniekim tuvinieki un radinieki ka ari AGRAKIE DRAUGI.daudz citas lietas stast.Bet saprotu kopejais tels ir nepartraukti jaspodrina .tapat ka pareizi jadalas kas gan piemirstas!!

pirms 12 dienām, 2020.09.08 10:53

Projektu raksti