Aizputes Mākslinieku rezidenču centrā “Serde” pagājušajā sestdienā norisinājās tradicionālais mākslas un amatniecības gadatirgus, kam dots nosaukums “Āboļošana”. Tajā pulcējās gan tirgotāji, gan mājražotāji, gan amatnieki, kuri neskopojās ar padomiem un ierādīja amata prasmes sanākušajiem viesiem.
Pieprasīts zīmols
Gadatirgū “Kursas Laiks” pamanīja lielu rosību pie stenda, kur bija iespēja iegādāties kreklus, džemperus un cepures ar Aizputes simboliku. Tur savas preces piedāvāja dāmas no sietspiedes darbnīcas “a.izpute”. Uz jautājumu, kā veicas ar tirdzniecību un vai jūtama apmeklētāju interese, darbnīcas pārstāve Arita Gūtmane atbildēja: “Ļoti labi. Īpaši liela interese šobrīd ir par cepurītēm.” A. Gūtmane ir aizputniece un sietspiedes darbnīcā rosās kopā ar kolēģēm Lindu Gūtmani un Sandru Balodi. Ikdienā dāmas savu veikumu pārdod veikalā.
A. Gūtmane atzīst, ka dažādu pasākumu laikā Aizputē manāma liela rosība un tas veicina zīmola atpazīstamību. “Cepures mums šobrīd ir jaunums, bet krekliņi, džemperi, somiņas – tie jau ir iekarojuši cilvēku interesi un uzmanību. Aizputes svētkos mums gāja ļoti, ļoti labi.” Darbnīcas pārstāve atklāj, ka dalība dažādos pasākumos un amatniecības tirdziņos ir lieliska iespēja sevi reklamēt. Arī šobrīd, izvērtējot cilvēku pieprasījumu un interesi, tiek domāts par darbības paplašināšanu. Kādā virzienā – to gan laiks rādīs.
No mazgāšanas līdz sulai
Signe Pucena, starpnozaru mākslas grupas “Serde” vadītāja un viena no “Āboļošanas” organizatorēm, laikrakstam atklāj, ka pasākums laika gaitā kļuvis par neatņemamu tradīciju Aizputes kultūras dzīvē. Taujāta, kur un kā radusies ideja par “Āboļošanas” rīkošanu, S. Pucena atbild: “Ideja radās pirms sešiem, septiņiem gadiem, es tagad precīzi nepateikšu, bet uz to vedināja mūsu ārzemju mākslinieki, kuri šeit brauc, īpaši pavasaros un rudeņos. Atceros, vieni priecājās par to, ka zied ābeles – vietējie to īsti nenovērtē, viņiem tas liekas pašsaprotami. Rudenī, īpaši pirms sešiem gadiem, āboli krita un puva, un tas likās tādam vidusmēra ārzemniekam neizprotami: kāpēc?
Tā arī paliek?”
Pirmais “Āboļošanas” pasākums savulaik tapis sadarbībā ar Jauno mediju kultūras centru un Laikmetīgās mākslas centru. Toreiz tika domāts par to, kā pilnvērtīgi izmantot ābolus, arī tos, kuri šķiet ēšanai nederīgi. “Tā mazpamazām mēs pasākumu veltām vairāk mūsu vietējiem māksliniekiem, amatniekiem un mājražotājiem un arī turpmākajos gados domājam vairāk aicināt vietējos māksliniekus, mūziķus un amatniekus, jo šī ir tāda platforma, kas nav parasts tirgus, bet ir kopā ar darīšanu. Viena no mūsu galvenajām idejām ir nemateriālā kultūras mantojuma prakses darbnīcas – kad cilvēki dalās savās prasmēs. Šeit mums, piemēram, ir āboli un tiek parādīts viss cikls – kā viņus nomazgā, kā sagriež, kā saspiež sulā, kā pēc tam karsē, lej burkās, aizvāko. Tas viss šeit būs.”
Iemēģināt savu roku vai vismaz sekot līdzi darbības procesam bija iespējams ne tikai ābolu sulas spiešanā, bet arī kandžas darbnīcā, kā arī keramikas meistarklasē.
Mālu atzīst par labu
Keramikas darbnīcā interesenti varēja darboties keramiķes Ievas Bertašūtes-Grosbahas vadībā. Viņa laikrakstam atklāj, ka nav vietējā – kādu laiku dzīvo Rojā, taču mākslinieces saknes meklējamas Lietuvā. Par to, kā nonākusi Aizputē un nolēmusi piedalīties “Āboļošanā”, I. Bertašūte-Grosbaha saka: “Es esmu tagad “Serdes” rezidencē un taisu darbus no vietējā māla – savākta Aizputē un Aizputes apkārtnē. Šodien manus darbus var apskatīt izstādē, bet darbnīca ir blakuspasākums, kurā šeit iegūtos mālus var izmēģināt, pataustīt.”
Māksliniece pastāsta, ka ar keramiku sākusi nodarboties jau agrā bērnībā, bet nopietnāk tam pievērsusies pirms 15 gadiem. “Šobrīd studēju doktorantūrā Viļņas Mākslas akadēmijā. Mana darba tēma ir tieši par materiālu mūsdienu mākslā, tāpēc arī izvēlējos strādāt šeit ar vietējiem materiāliem, papētīt to.” Uz jautājumu, kāds ir Aizputes tuvumā iegūstamais māls, keramiķe atbild: “Viņi ir dažādi. Mani izbrīnīja krāsu palete – katrs māls ir ļoti atšķirīgs. Daži ir tiešām ļoti labi. Negribas vairs pirkt, ja ir iespēja iegūt šādu materiālu. Krāsa ir interesantāka nekā pirktajam.”
Pieprasīta – spļaušana ar aronijām
Imants Lepsis no Valtaiķiem tirdziņa apmeklētājiem piedāvā iegādāties paša spiestas ābolu–bumbieru sulas, kā arī dažādus marinējumus un konservējumus. Par to, kā nonācis “Āboļošanā”, kungs saka: “Es esmu tradicionāls dalībnieks. Tirgoju sulas. Šogad ir arī marinētas sēnes, tomāti, gurķi.” Par cilvēku interesi I. Lepsis nesūdzas, bet piebilst: “Citus gadus man bija ķirbju–smiltsērkšķu sula ap šo laiku, bet šogad ķirbji galīgi neaug, nevar pagatavot. Tā cilvēkiem ļoti garšo, ļoti iecienīta ir.”
Lūgts raksturot, kā šo gadu laikā ir attīstījies “Āboļošanas” pasākums, valtaiķnieks saka: “Katru gadu ir kaut kas interesants. Divus gadus iepriekš bija Aizputes mūzikas skolas bērni – pūtēju orķestris. Ir bijušas Liepājas “Atšaukas” – katru reizi tiek padomāts par kaut ko savu. Arī ābolu spiešana ir katru gadu – tā pilnveidojas. Citus gadus bija jānāk ar mazgātiem āboliem, tagad var to darīt tepat uz vietas un sekot līdzi visam spiešanas procesam.” I. Lepsis šogad pamanījis kādas jautras izklaides trūkumu. Iepriekš bērnu lokā ļoti pieprasīta bijusi spļaudīšanās ar aronijām: “Bija katram piešķirta trubiņa, aronijas un bija izklāts palags – tur, kur trāpa, tur iekrāsojās. Tā bija ļoti pieprasīta izklaide.”
Rosība – lielākais devums
“Serdes” virtuvē “Kursas Laiks” mana rosāmies Dzintru Vēveri. Kundze atklāj, ka ik pa laikam nāk talkā un Mākslinieku rezidenču centrā piepalīdz saimnieciskos darbos. Tā kā “Serde” un ikdienas ritms šeit Dz. Vēverei nav svešs, jautājam – vai šādi “Āboļošanas” svētki šeit ir nepieciešami? “Protams! Ir kaut kāda dzīvība. Cilvēki ir ļoti apmierināti – tiešām! Var kaut ko apskatīties, pamācīties.” Kundzei šķiet, ka tas arī ir lielākais “Āboļošanas” devums – rosība un cilvēku satikšanās vienkopus, līdzās būšana. Jo tieši šādās pasākumu reizēs cilvēki biežāk iziet no mājām un izvēlas nākt kopā.
“Serdes” pagalmā pastaigājas arī Undīne Celikāne, pie rokas vedot dēliņu Kurtu. Taujāta, kas abus atvedis šodien uz Aizputi, sieviete saka: “Es mācos Liepājas Universitātē, un mums ieteica šeit atbraukt. Mēs jau vairākus gadus gribējām atbraukt – bija dzirdēts jau iepriekš, bet šogad beidzot saņēmāmies.” Par iespaidu, ko atstājis pasākums, U. Celikāne stāsta: “Ir interesanti. Priecē, ka arvien vairāk un vairāk tiek kaut kādi sīkumi sačubināti, ka šeit viss attīstās. Var just, ka tiek ieguldīts liels darbs, un jūtama šī radošā vide. Ļoti skaisti!”
