Latviešu Dziesmu un deju svētkos pirmo reizi piedalījos 2005. gadā, kad mācījos 5. klasē. Toreiz ierados Mežaparka estrādē, pat īsti nezinot, ko nozīmē dziedāt kopā ar vēl desmit tūkstošiem latviešu bērnu un jauniešu. Togad no estrādes es aizgāju ar svaigi radītu latvisko apziņu, jo kļuvu par vienu no tiem, kuriem Dziesmu un deju svētki ir svēts pasākums. Diemžēl šogad izskatījās, ka daudziem apmeklētājiem svētki kļuvuši par vasaras festivālu.
Ēdiens, dzēriens un nekaunība
Pēc diviem nodziedātiem jauniešu Dziesmu un deju svētkiem nolēmu, ka šogad svētkus apmeklēšu kā skatītāja, lai redzētu, kas notiek otrā pusē, kur cilvēki ieradušies baudīt, nevis radīt svētkus. Nonākot Mežaparka estrādē, biju patīkami pārsteigta par vizuālajām pārmaiņām, uzlabotajiem dziedātāju podestiem un skatītāju vietām. Tomēr ātri vien mans prieks pazuda, jo ieraudzīju bezgalīgi daudzās ēdinātāju, dzirdinātāju un tirgotāju teltis, pie kurām čum un mudž no pircējiem. Cerēju, ka rindas izklīdīs, kad sāksies koncerts, tomēr maldījos – arī koncerta laikā, aizejot līdz tirgotājiem, bija skaidri redzams, ka tirgošanās nav apstājusies.
Lai nebojātu svētku pārraidīšanu televīzijā un netraucētu tiem, kuri koncertu bauda ļoti uzmanīgi, apmeklētājiem nebija ļauts pārvietoties pa skatītāju tribīni skaņdarbu atskaņošanas laikā. Tikmēr bija jāuzgaida pie virves novilktiem vārtiem. Aptuveni pusstundu novērojot staigātājus, dzirdēju un redzēju rupjību un pārākuma sajūtas demonstrēšanu, kas ļāva nekaunīgākajiem pārlēkt virvi un turpināt savu ceļu, traucējot līdzcilvēkiem. Pārējie gaidīja līdz aplausiem, kad bariem skrēja uz tualeti, pēc ēdiena vai citiem labumiem, koncerta baudīšanu atstājot pēdējā plānā.
Savdabīga ir cilvēku attieksme, vairākas stundas stāvot rindā pēc Dziesmu un deju svētku biļetēm, bet, ierodoties koncertā, skaļi krākt uz zemē izklātās segas vai strēbt alu un kaitināt vietu ierādītājus. Vai tiešām Latvijas svētākie svētki pārvērtušies par kārtējo pludmales vai pozitīvo festivālu?
Uzlādēta “latvieša baterija”
Jā, Dziesmu un deju svētkos bija nepilnības, bija kļūdas un daļa apmeklētāju izturējās necienīgi, tomēr tikpat daudz un pat vairāk es redzēju sirsnību un mīlestību pret sevi, savu zemi un līdzcilvēkiem. Dziesmu koncerta laikā asaras bira daudziem. No aizkustinājuma un pārdzīvojuma raudāja kā meitas, tā puiši un neviens no tā nekaunējās. Tieši otrādi – saskatoties ar sev tuvāko raudātāju, cilvēki vēl paguva apmainīties smaidiem.
Pati pārbaudīju, cik ļoti cilvēku maina izteiktais kompliments, kad kādai nepazīstamai kundzei izteicu apbrīnu par pašdarināto ziedu vainagu. Biju lieciniece tam, kā jaunā paaudze palīdz dziedošam senioram tikt galā ar saniķojušos mobilo telefonu, un redzēju vēl daudzus citus mīlestības un cieņas pilnus žestus, kā tik ļoti pietrūkst Latvijas ikdienā.
Dziesmu un deju svētki ir tas laiks, kad latvietis nekaunas būt latvietis, bet ar augsti paceltu galvu sveic pretimnākošo. Patīkami ir skatīties uz tautiešiem, kas spēj būt pieklājīgi, iejūtīgi un vienā ritmā, noņemot cepuri un iztaisnojot muguru, lepni dziedāt valsts himnu.
Lai arī noslēdzošais Dziesmu un deju koncerts Mežaparka estrādes tālākajā galā atgādināja moderno festivālu, skatītāju tribīnēs un podestos valdīja svēta kopā būšana, kurā katrs atnākušais uzlādēja savu iekšējo “latvieša bateriju” uz nākamiem pieciem gadiem.
