Teju sešus gadus kopā līnijdejas kolektīvā “Labākie gadi” dejo Otaņķu un Nīcas sievas. Kolektīva vadītāja, horeogrāfe un iedvesmotāja Inese Lapiņa dzīvi dzīvo ar deju. “Nevilšus, dzirdot mūziku transportā vai sarīkojumā, jau iztēlojos dejas soļus,” saka I. Lapiņa.
No ballēm līdz līnijdejām
“Dejot man paticis vienmēr. Studiju gados, arī pēc Liepājas Universitātes absolvēšanas ļoti patika balles. Ar vīru Egilu daudz esmu gājusi uz ballēm gan tepat Nīcā un Otaņķos, gan citviet pēc iespējām,” atklāj I. Lapiņa.
Kad meitai Madarai apritējuši 10 gadi, 2002. gadā, I. Lapiņa pievienojusies Otaņķu līnijdejotājām. Bijusi skolotāja no Liepājas, bijis jautrs kolektīvs, tomēr 2007. gadā dejošana apsīkusi un skolotāja no pilsētas vairs nebrauca. Izrādās, ka dejotprieks tāpat vien neizzūd. Jau pēc gada pie I. Lapiņas sanākušas dejotājas no kolektīva “Teiksma”, kur sievas dejojušas Eiropas dejas, un teikušas, ka vēlas kaut ko straujāku. “Tā arī tapa mūsu līnijdeju kolektīvs “Labākie gadi”,” stāsta I. Lapiņa.
Izkustas priekam un veselībai
Kad uz skatuves kāpj deju kolektīvs “Labākie gadi”, nezinātāji šaubīgi vērtē dejotājas labākajos gados, bet pēc dejas seko aplausu vētra un gaidas, kas tad būs tālāk. Un tālāk seko vēl dullāk. “Dejām atbilstoši ir izvēlēti arī tērpi – tie palīdz iejusties lomā un justies labāk skatītāju priekšā. Ir mums cilindri, spieķi un spīdīgas blūzes,” stāsta I. Lapiņa.
Ik nedēļu kolektīvs sanāk kopā Otaņķu tautas namā uz mēģinājumiem. Te I. Lapiņai noder skolotājas izglītība. “Gluži kā bērniem, arī pieaugušajiem ir savi stiķi un niķi. Palīdz humora izjūta un dzīvesprieks, ko sniedz pati deja. Krikas jau ir “Labāko gadu” dejotājām, bet, kad saku, lai pasēž malā, kamēr sāpe pāriet, dejo tik un tā. Viņas prot saņemties, domāju, tā ir mūsu kopējo panākumu atslēga. Pie viena nāk veselībai par labu,” uzskata I. Lapiņa.
Dzirdot mūziku, redz soļus
Gluži kā tautas teicienā rit deju kolektīva vadītājas ikdiena. “Pietiek dzirdēt mūziku, kā galvā pārlieku un iztēlojos deju soļus. Tas var būt nevilšus kādā pasākumā vai arī sabiedriskajā transportā,” stāsta I. Lapiņa.
Līnijdejas to klasiskajā izpratnē dejotājām šķietot mazliet garlaicīgas, tādēļ I. Lapiņa mēģina soļus dažādot, padarīt deju skatāmu, ne tikai par sportisku izklaidi. Dziesma un deja ir arī brīnišķīga atslodze I. Lapiņas darbam Nīcas novada Sociālā dienesta vadītājas amatā, kas nereti saistīts ar pamatīgu nervu slodzi. “Dažkārt ir tā, ka gaidu otrdienas vakaru, kad varēsim izdejoties,” atklāj I. Lapiņa. Savukārt dejotājas vadītāja nebaidās saukt par savām draudzenēm. Kopā tiek svinēti svētki, dzimšanas dienas un ir daudz izbraukumu uzstājoties. Pēdējo reizi deju kolektīvs “Labākie gadi” uzstājies Klaipēdā Baltu vienības dienā. Arī viesošanās pie Jūrmalciema “Aizjomietēm” šovasar palikusi jaukā atmiņā.
Kājas mierā nestāv
Pašas dejotājas vispirms piemin jauko kolektīvu un draudzību, kas saista. “Vadītāja mums ļoti feina, kolektīvs atraktīvs. Es bez dejošanas nevaru dzīvot, no 14 gadiem dejoju. Esmu mācījusi sarīkojuma dejas Liepājas 48. arodvidusskolā. Kas te man nekaiš – no Nīcas līdz Otaņķiem tikai pieci kilometri,” saka Valda Šķilvalte. Aija Šķubure dejo divos kolektīvos: gan “Teiksmā”, gan “Labākajos gados”. “Te ir laba kompānija un piedod vienmēr misēkļus. Nesaka, ka tas vai šis slikti sanācis, var mēģināt, kamēr iznāk. Un patīk man izkustēties – līnijdejās to var izdarīt,” saka A. Šķubure.
Dzintra Biteniece arī mūžu vadījusi dejojot un kājas mierā negrasās atstāt. “Labākie gadi” saista, jo kolektīvā visas dejotājas ir draudzīgas un saprotošas. “Man patīk, ka jubilejas un svētkus nosvinam kopā – tas satur kolektīvu un rada jaukas noskaņas,” atzīst Dz. Šķubure.
