Klāt jaunais gads. Daudziem lašu un taimiņu kārotājiem šis ir īpašs brīdis, jo klajā nāk licenču iegāde lašu un taimiņu copei Salacas upē. Tas vienmēr ir bijis īpašs brīdis kā šo zivju tīkotājiem, tā sargātājiem. Lašu nārsts arī 2013. gadā ievilkās, un copes atļaujas no ierastā 1. decembra tika pārceltas uz šā gada 1. janvāri. Kurzemnieki ziņo, ka lasis un taimiņš šogad lielā skaitā iepeldēja uz nārstu Ventā. Taču licences diemžēl būs tikai ap martu, jo saistībā ar naudas maiņām mainās arī līgumattiecības, kas sev līdzi paņem kaudzi birokrātisku papīru. Kaut kas jāpieņem, kaut kas jāapstiprina, jāpublicē un tā tālāk.
Upē “pumpainie” ir, un marts nemaz vairs nav tik tālu. Starp citu, šogad ļoti labi Ventā ķeras vimbas un vēdzeles. It sevišķi jau pēdējās.
Cena nemainās
Licenču cenas Salacas upē nav mainījušās, ja vien neņemam vērā, ka mainījusies valūta. Makšķernieku presings uz šo upi copes atļaujas sākumā ir vienkārši briesmīgs. Tā vien šķiet, ka visi Latvijas lašu tīkotāji ir saskrējuši vienuviet un tagad mēģina izcelt savu dzīves lielāko zivi. Kur nu vēl igauņi un lietuvieši. Salīdzinoši ar Ventu, kur lašu un taimiņu atrašanās posms ir krietni garāks nekā Salacā, pēdējā jau ap 100 copmaņu ir spējīgi ielenkt upes krastus ļoti blīvā slānī. Labi, ka lasis nav līdaka, un šajā pēcnārsta laikā, lai šīs sugas zivis satracinātu uz uzbrukumu, spiningotājam māneklis jānovelk vismaz vairākas reizes precīzi gar laša degunu. Tikpat labi zivs var sēdēt savā bedrē vai aizstraumē un nelikties ne par ko ne zinis.
Pieredzējuši spiningotāji, zinot upes posmu konkrētas vietas, ļoti bieži no tām neizkustas visas dienas garumā, bet gan nemitīgi met un velk mānekli pa vienu un to pašu ūdens ceļa taciņu. Sevišķi tas attiecas uz vietējiem. Tie labi zina, kur lasis iesēžas katru gadu, un tas vienkārši ir jāsatracina. Ne velti ir zināmi nostāsti, ka vietējais, kad vien sagribas lasi vai taimiņu, nosoļo līdz upei un desmit metienos paņem savu zivi bez jebkādām problēmām. Tajā pašā laikā ir spiningotāji, kas brauc regulāri visu sezonu un nespēj izdabūt no ūdens neko. Veiksmes faktors lašu copē spēlē lielu lomu. Ir izdevies novērot situāciju, ka smagsvars (kādi deviņi kilogrami) guļ ap pusmetru dziļā bedrē un ir labi saskatāms. Tu mētā viņam gan pāri, gan garām, velc mānekli gar degunu jau trešo stundu, bet zivij viss vienaldzīgs. Tā mierīgi pa straumi kustina savu asti, pārvietojas brīžiem pa pusmetram uz vienu vai otru pusi, bet par apkārt notiekošo neliekas ne zinis.
Nepieciešamais inventārs
Mazliet pārspīlēti ir teksti attiecībā uz spininga testiem un auklas resnumiem. Itin bieži nākas dzirdēt baisus stāstus, ka mānekli paķer kaut kāds briesmonis un kāts salūst kā skals neskaitāmās daļās. Aukla tiek rauta kā diegs, un tā vien iznāk kā pilns vēders ar adrenalīnu, bet jēgas nekādas. Patiesībā lasis ir viegli paņemams, turklāt vēl izbaudāma ir arī pati cope. Vienīgi nedaudz derētu padomāt ar galvu un neiziet uz veiksmes faktoru.
Kas nepieciešams vai kam būtu jābūt spiningotāja arsenālā.
Noteikti ieteiktu lietot tikai pīto auklu. Auklas resnumam nav jābūt biezākam par 0,2 milimetriem, jo nav nepieciešamības. Kā pavadiņu lietojam fluorkarbona auklu resnumā ap 0,32–0,37 milimetriem. Starp pavadiņu un pīto auklu nekādi griezuļi vai cilpas. Sienam tā saucamo burkāna mezglu. Ideāli slīd cauri auklas gredzeniem, ir teicama izturība. Pavadiņas garums nepieciešams aptuveni metrs, un tās galā sienam griezuli ar karabīni. Pašos pamatos tā kalpo tikai kā izturības efekts, jo fluorkarbona aukla ir mazāk dilstoša un ievainojama nekā pītā.
Pīto auklu ziemas apstākļos, lai tā labāk slīdētu starp aizsalstošiem gredzeniem, mēdz apstrādāt ar silikona materiālu. Ļoti iespējams, ka tā vajadzētu arī darīt, bet es kaut kā pagājušās ziemas apstākļos -15 grādos nekādas papildu apstrādes pītajai auklai neveicu, taču spiningoju bez problēmām. Šajā gadījumā daudz ko nosaka pītās auklas kvalitāte. Pērkot auklu, var to droši caurvilkt starp pirkstiem, sajutīsit, vai aukla ir slīdoša vai sausa. Ir dažādas versijas par šo tematu un dažādi viedokļi. Citi pērk tikai slīdošas, bet citi savukārt – matētas. Es vairāk sliecos uz slīdošajām auklām, jo tām jau ir attiecīga apstrāde, kas der ziemas spiningošanai. Taču katram savs.
Neesmu ievērojis, ka būtu kāda starpība starp četrdzīslu vai astoņdzīslu pīto auklu. Bieži vien spiningotāji domā – jo vairāk dzīslu, jo aukla ir izturīgāka. Patiesībā viss ir tieši pretēji. Kopējais diametrs nemainās, bet četrdzīslu pītā aukla ir izturīgāka. Jo smalkāki pavedieni, jo ātrāk tie bojājas saskarsmē pret dažādiem zemūdens šķēršļiem.
Man pašam ļoti labi patīk “Spider” sarkanīgā aukla. Sevišķi laba tā ir ziemas apstākļos, ja vien ziema ir. Uz spoles noteikti būtu jābūt vismaz 100 metriem auklas. Jo vairāk, jo labāk, jo lasis mēdz itin bieži labi ieskrieties. Ja krasta josla ir brīva, tad, protams, var jozt tam pakaļ un pietiks arī ar 70 metru, bet visbiežāk ir tā, ka priekšā ir kādi šķēršļi – sakrituši koki, līkumi, stāvi krasti, saliņas un arī paši makšķernieki. Ko tad?
Spininga kāta garums visbiežāk ir standarta – 270 centimetru. Tests – līdz 40 gramu. Protams, katram kātam ir sava struktūra. Ejot uz lasi, es neizvēlos, kā ierasts vasarā spiningojot, ātros kātus. Šajā gadījumā labāk kaut kas parabolisks. Tas ļaus kātam noturēt un būt elastīgam pie lielas zivs pretošanās, plusā vēl straumes ietekme. Pirms lašu copes noteikti pareizi noregulējiet spoles bremzi! Paņemot to pirkstos, ar grūtībām, bet tomēr pavelkot, vajadzētu izkustināt spoles kaseti no vietas. Šo situāciju nav tik viegli pareizi aprakstīt, bet atcerieties vienu, ka pirmais sitiens lasim ir tik spēcīgs, ka ir gadījies, ka viens otrs laša gribētājs šķīries ne tikai no zivs, bet arī makšķeres ar visu spoli un auklu!
Mazliet par mānekļiem
Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka lašu upēs nav gludi asfaltēta grunts. Vietās, kur vobleri, rotiņi un šūpiņi gludi noskrien pa gultnes dibenu, zivs praktiski var nebūt vispār. Tātad lašu un taimiņu pareizas copes vietas meklējumi saistās ar akmeņainu vai smilšainu gultni. Voblerus izmantoju pārsvarā vietās, kur straume nav liela un nav arī tālu jāmet. Rotējošos vizuļus, kaut tie ir arī līdzi, praktiski neesmu izmantojis, jo vienkārši nav ticības. Tajā pašā laikā zinu cilvēkus, kas lašus un taimiņus ķer pārsvarā tikai uz rotiņiem. Kā jau teicu iepriekš, katram sava politika. Šūpiņus mēdz izmantot pārsvarā lielās straumēs, ar aizturi ripinot pa gultni uz leju.
Protams, viss iepriekš rakstītais ir tīra teorija no pieredzes. Katru brīdi jaunā vietā rodas jaunas idejas.
Labs copmanis ir tas copmanis, kurš domā ne tikai par pannu uz plīts, bet arī ar galvu pie upes, citādi uz pirmās nebūs, ko likt…
Ne asakas jums!
