Ass vējš atgādināja, ka ir ziema, taču citādi saulīte pagājušopiektdien Sikšņos spīdēja gluži kā uz pavasara pusi ejot un atgādinot, ka tūlīt, tūlīt nakts atkal būs spiesta kaut par kripatu sarauties. Ziemassvētku egli jau pulksten 12 pierunāja iedegties pirmskolas vecākās grupas bērni, svētku pēcpusdiena bija senioriem, bet Rucavā tikmēr notika tirdziņš, lai egli iedegtu pēcpusdienā un visi pulcētos kultūras namā uz tēju un piparkūkām.
Novembra pasākuma – Maizes dienas – panākumu iedvesmoti, Dunikas pagasta seniori atkal bija aicinājuši ciemos cīravnieces un saskubinājuši piedalīties arī vietējos stiprā dzimuma pārstāvjus. Prieks pašiem aprunāties bija teju vai lielāks par priekšnesumu baudīšanu.
Seniori nepadodas
Jokiem un sarunām jābūt, spriež vīri, un tā arī sanāk. Piemēram, Jānis Pese “Duvzares Vēstīs” kļuvis par Jāni Pīlēnu, pareizāk jau būtu tad vismaz “Pīlēnu” Jānis, ja reiz sauc pēc māju nosaukumiem. Savukārt Jānis Kūma vairs neesot nekāds “Arāju” Jānis, bet gan “Mazarāju” Jānis, jo pirms septiņiem gadiem zeme apgriezta. Viņš arī pajoko, ka atnācis apskatīties, “kādas tās citas tur Cīravā palikušas, kuras nepaņēmu” – viņa sieva esot cīravniece. Nu esot īstā vieta pie senioriem – šomēnes iesniedzis papīrus pensijai, Ziemassvētku vakarā palikšot 62 gadi. “Maz jau tie vīri esam, viņu tiešām nav. Maz un atrofējušies. Citiem atkal graķītis vairāk interesē. Bet te jau vispār cilvēku maz paliek, tikai uz Jāņiem sanāk pilna birze, kad bērni, mazbērni sabrauc,” teic Imants Burģelis, kurš neiebilst, ka viņu pagodāju par Dunikas amatierteātra “galveno mīlētāju”. Viņam pat kājas trauma nav šķērslis ierasties – krītot no jumta, salauzis papēdi. Tagad tajā esot piecas stieples.
Cīravnieces rāda dažādas dejas: kā jau dāmas ar cepurēm un arī ar košākiem akcentiem – karsējmeiteņu pušķiem. “Ko mēs mājās vien sēdēsim? Galvenais jau tā kopā sanākšana. Dejas ir savam priekam, mums nemaz nav neviena, kas pamāca,” pastāsta Gunta Trenmore.
Sarīko tirdziņu
“Priekš tik smuka un saulaina laika cilvēku jau varēja būt arī vairāk,” vērtē Mirdza Ārente, kuras adītie košie cimdi ir uz viena no pirmajiem galdiem tirdziņā, kas notiek Rucavas kultūras namā. Mazākie cimdiņi rotāti kā zivtiņas, pēc košajām krāsām atpazīstams multfilmas varonis klaunzivs Nemo. Oranžais bagātīgi košs arī cimdos un zeķēs, ko, protams, rotā Rucavas robiņi. “Tā mums te liek adīt,” teic rokdarbniece, kuras darbi ir arī “Zvanītājos”. Kurš gan cits adīs rucavnieciski, ja ne pašas?!
Aleksandra Maksakova piedāvā garšīgus cepelīnus un skābus kāpostus. “Kursas Laika” fotogrāfs piesien dūšu ar skābētu kāpostu sulas glāzīti. Pie eglītes sakrautas dažādas dzijas, citi tirgotāji piedāvā arī pašceptu maizi, medu un vaska sveces, rotas, dzērveņu gardumus. Lielāks cilvēku pieplūdums bijis pēc pulksten vieniem, kad pašvaldībai beidzies darba laiks. Tad var atvilkt elpu un gatavoties jaunam vilnim pēcpusdienā – pusčetros centrā tika iedegta eglīte, pēc kā visi aicināti uz kultūras namu dzert tēju un iekost pa kādai piparkūkai.
