Turpmāk Ukrainas pilsētu nosaukumus latviskos tuvāk ukraiņu valodas izrunai

Valsts valodas centra (VVC) Latviešu valodas ekspertu komisija apstiprinājusi Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā iespējami tuvāk ukraiņu valodas izrunai, Latvijas Radio skaidroja VVC galvenais lingvists Agris Timuška.

Pilsētu nosaukumi būs jālatvisko, ņemot vērā atveides noteikumus latviešu valodā, piemēram, Kijiva, Harkiva, Ļviva un Čornobiļa, vēsta LETA.

Timuška uzsvēra, ka paralēli var tikt saglabāti līdzšinējie nosaukumi, kad tam ir vēsturisks vai lingvistisks pamatojums, piemēram, runājot par Kijevas Krievzemi, kas radusies 11.-12.gadsimtā, kad nepastāvēja nosaukums Kijiva ukraiņu valodā.

Par konkrētiem pilsētu nosaukumiem Timuška aicināja sazināties ar VVC.

Jau ziņots, ka VVC Latviešu valodas ekspertu komisija šodien atkārtoti skatīja jautājumu par Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi latviešu valodā, jo VVC saņemta gandrīz 150 tulkotāju, rakstnieku un valodnieku atklātā vēstule, kurā pausts aicinājums mainīt Ukrainas pilsētu nosaukumu atveidi.

“Krievija [..] uzbrūk Ukrainai, taču Latvijas ziņās joprojām skan uzbrucēju, “krievu pasaules” atjaunotāju balss: Ukrainas galvaspilsēta joprojām tiek dēvēta par Kijevu, lielākās pilsētas – par Ļvovu un Harkovu, arī citām pilsētām latviešu valodā palikuši rusificētie nosaukumi. Aicinām VVC pārskatīt savus ieteikumus,” teikts atklātajā vēstulē.

Vēstules autori atgādina, ka Ukrainas pilsētu nosaukumi latviešu valodā ienākuši laika posmā, kad gan Ukraina, gan Latvija – protams, arī citas tautas, par kurām šobrīd nedzird kara ziņās, – bija paverdzinātas Krievijas impērijai, kas tās apzināti pārkrievoja. 1720.gadā ar imperatora pavēli tika aizliegts drukāt un ievest grāmatas ukraiņu valodā, tika slēgtas ukraiņu skolas, Petro Mohilas dibinātajā Kijevas akadēmijā aizliegts studēt ukraiņu valodā, 1780.gadā tika nodedzināta 150 gadus krātā akadēmijas bibliotēka – viena no lielākajām impērijā. 1789.gadā imperatore personiski piedalās “Salīdzinošo visu valodu saraksta” (Порівняльний словник усіх мов) izstrādē, kurā ukraiņu valoda tiek pasludināta par poļu ietekmē izķēmotu krievu valodu. Tas pats turpinājās 19.gadsimtā – tika aizliegti ukraiņu rakstnieku darbi, netika ļauts reģistrēt bērnus ar ukraiņu vārdiem. No 1900.gada cenzūra tekstos svītroja tādus vārdus kā “kozaks”, “Ukraina”, “ukraiņu”, “Zaporižja” un citus. 1910.gadā tika slēgtas visas ukraiņu biedrības, izdevniecības. 1914.gadā – aizliegta ukraiņu prese. Kad Ukraina nokļuva PSRS sastāvā, sākās sistemātiska cīņa pret “ukrainizāciju” – slēgtas skolas, vajāti un nobendēti rakstnieki, pat no ukraiņu alfabēta tika iznīdēts burts ґ.

“Būtu pēdējais laiks apzināties Krievijas koloniālās politikas ietekmi uz mums – dēvējot Ukrainas galvaspilsētu par “Kijevu”, mēs savā valodā stāvam kolonizatora, okupanta un iebrucēja pusē. Ukraiņi šobrīd cīnās par Kijivu, kuru apšauda tie, kuri to vienmēr sauks tikai par “Kijevu”, rosina vēstules autori.

Jāņem vērā, ka “Kijiva” ir nevis “tuvāk oriģinālajai izrunai”, bet gan šā vārda nominatīva forma ukraiņu valodā. Skaņu mija, patskaņiem [o] un [e] slēgtās zilbēs pārtopot par [i], ir ļoti sena, no visām slāvu valodām tikai ukraiņu valodai raksturīga īpatnība, kas saglabājusies arī citos pilsētu nosaukumos, piemēram, Ļviva, Harkiva, Mikolajiva, Čerņihiva. Brīdī, kad ukraiņi ar savām asinīm aizstāv šīs pilsētas, tulkotāji, rakstnieki un valodnieki aicina VVC steigšus mainīt ieteikumus.

Vēstuli parakstījuši tulkotāji Māra Poļakova, Dens Dimiņš, Dace Meiere, Silvija Brice, Ieva Lešinska-Geibere, Maima Grīnberga, Ingmāra Balode, Māris Salējs, Edvīns Raups, Jānis Elsbergs, kā arī dzejnieki, publicisti, rakstnieki Liāna Langa, Ilze Jansone, Inga Gaile, Gundega Repše, Dmitrijs Kuzmins, Inga Žolude, Anna Rancāne, Māra Zālīte, Inese Zandere, Ieva Melgalve, Jānis Rokpelnis, Rudīte Kalpiņa, Māris Bērziņš, Inga Ābele un daudzi citi.