Arī maza skola dod kvalitatīvu izglītību. Saruna ar Dzintaru Kudumu, Dienvidkurzemes novada deputātu, 7. un 11. Saeimas deputātu

Saeimas vēlēšanu gaidās mazliet pazudis, valdības veidošanas laikā ar jaunu sparu plaucis jautājums par administratīvi-teritoriālās reformas sekmēm un problēmām. Sarunā par norisēm novadā, kas nu apvieno 8 bijušos jeb mazos novadus un kas robežojas ar Lietuvu un Baltijas jūru, aplūkojot arī aktuālos drošības un skolu jautājumus.

Ar Dzintaru Kudumu sarunājas Māris Liopa, Latvijas Mežu sertifikācijas padomes priekšsēdētājs, un Pauls Rēvelis, zemeunvalsts.lv redaktors

Pirms sākam sarunu un jūs ķeraties pie jautājumiem, vēlos teikt dažus vārdus par Oskara Kalpaka muzeju “Airītēs”, kur, kā noprotu, ne tik sen esat viesojušies. Labi atceros tur notikušās pirmās talkas 80. gadu beigās kopā ar “Tēvzemei un Brīvībai” jauniešu organizāciju. Piemiņas vieta tolaik izskatījās visai pamesta, kapavietā auga samērā lieli koki, nez kur bija pazudis O. Kalpaka piemineklis, piedevām, ceļu uz “Airītēm” daļēji aizšķērsoja izbērtā grants kaudze, lai pat patiesi turp doties gribētāji zaudētu vēlmi iebraukt. Divās talkās to visu sakārtojām.

Nupat paskrējušas Saeimas vēlēšanas, lēnītēm veidojas valdība, labāk parunāsim par “vecākiem” laikiem. Dienvidkurzemes novads administratīvi teritoriālās reformas rezultātā ir liels, tajā apvienojušies pietiekami daudzi bijušie “mazie novadi”. Kā līdz šim ritējis darbs?

Dienvidkurzemes novadā apvienojās astoņi bijušie novadi, par centru izvēloties Grobiņu – pilsētu, kas atrodas pietiekami tuvu bijušo novadu centriem, piemēram, 39 km no Aizputes, 55 km no Rucavas utt. Man personiski Grobiņas izvēle šķiet pareiza.

Apvienošanās process bija sarežģīts. Katrā novadā, saprotams, bijušas savas tradīcijas, piemēram, visiem “mazajiem novadiem” nebija vienādas grāmatvedības programmas, kas radīja papildus grūtības apvienošanās procesā. Bija jāveido vienota pārvaldes sistēma, smags bija arī kadru atlases process. Vēl salīdzinoši nesen – maijā – nomainījās divu pārvalžu vadītāji. Īsi sakot, Dienvidkurzemes novada veidošanās un stabilizēšanās process turpinās.

Kā, būdams deputāts, vērtējat – vai novadu reforma bijusi veiksmīga? Kā raudzīties uz tās politisko fonu?

Loģika šai reformai ir – proti – veidot lielākus novadus. Nedrīkst aizmirst, ka situācija daudzviet ir atšķirīga. Piemēram, kaimiņos, Saldus novadā, apvienojās Saldus ar Brocēniem, Kuldīgas pusē – Kuldīga un Skrunda. Mums Dienvidkurzemē ir savādāk. Protams, pārmaiņas pārdzīvosim un visu sakārtosim, bet process nebija rūpīgi pārdomāts un izstrādāts.

Jāstrādā, izvēles nav! Saimniecība ir liela, ļoti svarīgi – cik daudz darbinieku un deputātu novada domē labi pārzina visu teritoriju.

Ievēlētie deputāti nešaubīgi vislabāk orientējās vietā, kur dzīvo. Nebija tā, ka no astoņiem novadiem ievēlētu pa vienam deputātam no katra, kas zināmā mērā būtu loģiski un darbs ritētu daudz, daudz vieglāk.

Jums ir liela pieredze joprojām (vai nemainīgi) aktuālajā skolu (izglītības) jautājumā, jo esat gan vadījis skolu, gan Kalēti ir gana tuvu valsts robežai…

Tiesa, kas tiesa. Mēs patlaban sarunājamies Latvijas pierobežā – līdz Liepājai ir 45 km, līdz Skodai – 12. Rucava, Bārta, Gramzda, Kalēti, Vaiņode ir pierobežas pagasti.

Protams, ja skatāmies krietnu laiku atpakaļ, 90. gados atjaunojās Latvijas valsts un līdz ar to mainījās gan saimnieciskā sistēma, gan viss cits. Skolas nav atrautas no sabiedrības. Kad bruka kolhozi un padomju saimniecības, daudzas lietas mainījās – sākās privatizācijas process, cilvēki zaudēja darbu. Skolām tas bija īsts pārbaudījumu laiks. Skolotājiem alga, rēķinot tagadējā naudā, bija ap 70 eiro, ienākuma nodoklis – 49% (šogad nejauši atradu vienu tā laika algas dokumentu). Daudzi mēģināja izdzīvot un… skolā redz un dzird visu, kas sabiedrībā notiek. Vecāki stresā, bērni arī. Skolā mazapmaksātam skolotājam ar visu to jātiek galā – jādežūrē, jādodas pārgājienos, noslodze mācību darbā nav maza, un tas viss par smieklīgu atalgojumu. Šādos apstākļos bija jādomā, kā Kalētos noturēt un attīstīt izglītības sistēmu.

Ļoti svarīgs apstāklis – mana darba sākums Kalētu skolas direktora amatā sakrita ar paaudžu maiņu skolotāju vidū. 1992. gadā skolotāju vidējais vecums skolā bija 33 gadi, es biju vecākais – man apritēja 39. Vai varat iedomāties to enerģiju un jaudu, kas tolaik valdīja skolā?!! Domāju, mums izdevās tajā laikā ielikt pamatus skolas pastāvēšanai. 1992. gadā no kolhoza “Druva” pārņēmām bijušo bērnudārza ēku. Pirmajā gadā darbojās viena bērnudārza grupiņa ar 3 bērniem, šodien bērnudārzu apmeklē vairāk nekā 60 bērnu. 1996. gadā nodibinājām Kalētu Mūzikas skolu, pēc 10 gadiem tai pievienojās mākslas skola. Tagad mūziku un mākslu apgūst vairāk nekā 50 bērni. Kalētiem izdevās – lauku pagastā, Leišmalē, mums ir 100 skolēnu pamatizglītības programmā.

Mana dzīvesbiedre vēlējās pensionēties, bet… matemātikas skolotāju trūkst, viņa joprojām dodas darbā. Kadru sagatavošana Latvijā klibo, matemātikas un fizikas skolotāju trūkst pat pilsētās, kur nu vēl pie mums. Protams, vēl ir allaž aktuālais algu jautājums, bez kā sekmīga problēmas risinājuma nebūs.

Apkārtnes ciemi un skolas – vai joprojām ir liela konkurence?

Diemžēl tuvumā citu skolu vairs nav.

Pateicoties pirmsskolai un iespējai apgūt profesionālās ievirzes izglītību mūzikā un mākslā daudzi vecāki no kaimiņu pagastiem izvēlējās savus bērnus sūtīt pie mums.

Skola joprojām darbojas Kalētu muižas ēkā.

Jā, skola izvietota divās ēkās, viena ir vecā muiža (muižas pils), kurā bērni apgūst gan pamatizglītības programmu, gan profesionālās ievirzes programmas mūzikā un mākslā, un otra – svaigi renovētā divstāvu bērnudārza ēka, kurā tagad saimnieko pirmsskola. Uzskatu, ka talantīgu cilvēku netrūkst arī laukos, mums ir pietiekami daudz jauniešu, kas mūzikas un mākslas jomā mācības turpina. Nedrīkst aizmirst – maza skola arī dod kvalitatīvu izglītību.

Jūsu pieredze Saeimas deputāta darbā saistāma ar Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laiku un drošības jautājumiem.

Tas bija 7. Saeimas laikā. Vēlētāji un partijas biedri man deva iespēju strādāt pie jautājumiem, ar kuru kārtību līdz tam pats biju ļoti neapmierināts, proti, drošības jautājumiem. Mums bija sava valsts, neatkarība, bet pagalam nesakārtotas drošības lietas. Pārsteidzoši, bet tolaik partijas “Tēvzemei un brīvībai/LNNK” pārziņā nonāca gan Aizsardzības ministrija, gan Aizsardzības un iekšlietu komisija, kuras vadīšana tika uzticēta man – spēka struktūras atradās, ja tā var sacīt, vienās rokās…

Nacionālā drošības likuma vēl nebija, pie tā strādājām; redzēju, ka Prezidentei Vairai Vīķei Freibergai par šo jautājumu ir acīmredzama interese. Viņa nozīmēja juristu, kas arī piedalījās šī likuma izstrādē un sagatavošanā. Jau tolaik Prezidentei bija pietiekami liela autoritāte un viņas viedokļos politiķi ieklausījās. Mums izveidojās cieša sadarbība. Prezidente uzsvēra, ka drošības jautājumi ir un būs svarīgi, Saeima gatavoja dokumentus iestājai NATO un ES. Bija tas interesantais laiks, kad visu Saeimas komisiju vadītāji samērā regulāri pulcējās pie premjera un runāja par likumiem, kurus nepieciešams pieņemt, par darbiem, kas veicami katrai parlamenta komisijai. Darba bija pietiekami daudz. Prezidente šiem procesiem uzmanīgi sekoja. Pie iestāšanās (uzņemšanas) NATO strādāja daudzi, bet domāju, lielum lielā mērā tas ir viņas nopelns. V. Vīķe-Freiberga brīvi sarunājas daudzās valodās – faktiski visur, kurp viņa devās, tulku nevajadzēja, turklāt viņai bija ļoti cilvēciska, draudzīga attieksme pret sarunbiedru.

Parīzē, prezidenti sagaidot, tika izkārti karogi, kas Francijā ir liels retums.

Vaira Vīķe-Freiberga brīvi runā franciski, francūžiem viņa ļoti patīk. Domāju, ik nācijai ļoti simpatizē, ka viešņa vai viesis runā viņu valodā, francūži dzelžaini sargā savu valodu un kultūru – tas pats ir jādara arī mums.

Vairu Vīķi-Freibergu, manuprāt, ļoti ieredzēja un cienīja daudzu valstu vadītāji un personiskie kontakti politikā ir ļoti nozīmīgi.

Ja salīdzina ar šodienu, 90. gadu beigas arī nebija stabils periods drošības ziņā.

Toreiz daudziem, arī man, bija skaidrs, ka drošība būs ļoti svarīgs jautājums. Protams, mūsu oponenti no PCTVL par to smīkņāja: “Sak, ko lielajai Krievijai izdarīsiet ar vienu tanku?” Smīkņāt ir viens, bet zināma taisnība viņiem bija. Neitrāla valsts mēs nevarējām palikt, bruņotajiem spēkiem bija nepieciešams panākt noteiktu sagatavotības līmeni. Ja mēs tagad nebūtu NATO… Kas šodien ir neitrāla valsts? Redz, Somija un Zviedrija arī pietiekami īsā laikā saprata, kas nepieciešams.

Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā bija skaidrība par situāciju – kas iebrūk, kas aizsargājas utt. Laikam ritot, brīžam izskan dīvainas runas par Putina seju, par Krievijas stabilitāti utt. Rit Neatkarības 33. gads, un lojalitātes jautājums pie mums joprojām nav skaidrs.

Ja lietojam apzīmējumu 5. kolonna, Latvijā pēc savienības sabrukuma palika pati lielākā padomju pilsoņu kopiena, salīdzinot ar kaimiņvalstīm. Padomju armija izvācās, daļa virsnieku un viņu ģimenes palika. Tas, kā tagad kaimiņvalsts rīkojas, piedodiet, tik rupji nekad nav bijis… Redziet, ko var panākt ar propagandu! Arī padomju laiku izskaņā (80. gadu beigās, 90. gadu sākumā) bija cilvēki, kas domāja, ka tādas valsts kā Latvija nekad nebūs – “lai paspēlējas, gan jau atgriezīsimies atpakaļ”. Nu šādas cerības nav piepildījušās, ir notikusi un jūtama zināma vilšanās.

Mani reizēm ir sadusmojusi 90. gados valdošā lielā neizlēmība. Tad un tieši tad vajadzēja daudz stingrāk attiekties pret valodas un padomju mantojuma lietām. Esmu allaž ar labvēlīgu skaudību lūkojies uz igauņiem, kas, piemēram, Tallinā novāca bronzas kareivi un daudz nesatraucās, ko par šo soli padomās. Jā, Igaunijā krievu diaspora ir mazāka!

Ar ko tieši ir saistāma 90. gadu neizlēmība?

Tolaik daudzi, ļoti daudzi bija aizņemti personiskā labuma meklējumos. Kā jau runājām – mainījās valsts un ekonomiskās iekārtas, ja ūdens ir pietiekami duļķains, zivis var labāk noķert. Politikā vai tuvu tai dominēja cilvēki vai cilvēku grupas, kam mazāk interesēja ES un NATO – “lai tas rit savu gaitu, bet dodiet mums iespēju ko privatizēt, ko iegūt”. Miermīlība un samiernieciskums šķita izdevīgāki par stingrāku piegājienu un lēmumiem.

Pieminējāt Vairas Vīķes-Freibergas labo slavu Eiropā un pasaulē. Patlaban daudzu Eiropas valstu vadītāju attieksme pret karu un notiekošo Ukrainā liek domāt un pārdomāt, un nopietni iedziļināties, kas 2022. gadā būtu Eiropas vērtības? Vai minstināties, neizlemt, nogaidīt, samierināties, izvairīties?

Par to labi ir izteikusies prezidente, es pilnībā viņai piekrītu. Eiropas Savienība, lielākoties, ir ekonomiskā savienība, piemēram, vienošanās par Eiropas bruņotajiem spēkiem īsti iespējama nav.

Vācija pēc II Pasaules kara ilgstoši ieņēmusi it kā neitrālu pozīciju – “mēs mazāk iesaistīsimies, mūsu dēļ pietiekami daudz eiropiešu cieta karā” utt. Kā zinām, ekonomikā vienmēr ir labuma meklētāji. Neviens neuzklausīja nedz V. Vīķes-Freibergas brīdinājumus, ko vajadzētu darīt, kā vajadzētu rīkoties, nedz arī daudzos Baltijas valstu un Polijas pārstāvju brīdinājumus. Vecā Eiropa domāja par savu labklājību.

Iedomājieties – kas notiktu, ja vāciešiem miera apstākļos pateiktu – “nu degviela maksās 5 eiro, apkure būs vēl dārgāka…” Vācijā it ātri sāktos revolūcija.

Vai jūs domājat, ka Vācija, Francija vai Itālija ir gatavas atteikties no kāda gadu desmitiem pieejama labuma par labu Ukrainai? Viņi ir gatavi kaut ko iedot, kaut kā palīdzēt, bet šīs valstis allaž skatīsies uz saviem cilvēkiem un viņu labumu, kas ir tikai saprotami, toties atteikties vai pazemināt esošo labklājības līmeni, lai izdarītu ko labu nākotnes vārdā, gatavības vēl nav.

Atgriežoties pie vietas, kur sarunājamies, pie pierobežas. Skoda ir tuvāk nekā Liepāja, vai to jūt arī praktiski?

Kalētos dzīvo diezgan daudz lietuviešu, kas ir mūsu brāļu tauta, ar viņiem allaž esam labi sadzīvojuši. Konfliktu mums nav. Viņi mūs uztver līdzīgi, kā mēs viņus, Priekulei ilgstoši ir bijusi sadarbība ar Skodu, to turpina jaunais Dienvidkurzemes novads. Piemēram, jūnijā Gramzdā notika pasākums, kurā piedalījās Priekules, Kalētu, Skodas mākslas skolu audzēkņi un ukraiņu bērni, kas pagaidām dzīvo Vaiņodē.

Kā viņi savstarpēji sazinās?

Tā ir zināma problēma. Piemēram, es lietuviski saprotu, lai runāt pagrūti. Lietuviešiem ir ļoti līdzīgi – Skodā vari droši jautāt latviski, ja nesapratīs, pārjautās. Saziņas jautājums, ja tā var sacīt, ir procesā – ne Latvijā, ne Lietuvā jaunā paaudze krieviski nesaprot, domāju, pēc kāda laika saziņa pilnībā pāries uz angļu valodu.

Pavasarī saskāros ar līdz tam nepieredzētu situāciju. Pie lielveikala bija piebraucis ļoti interesanta izskata motocikls. Aplūkoju, apstaigāju, iepazinos ar braucēju – ceļotājs no Anglijas. Apjautājās, vai mani interesē braucamrīks – protams. …un viņš sāk man angliski klāstīt motocikla tehniskos sīkumus. Angliski sarunāties es varu, bet ne jau par motocikla detaļām. Kas notika? Viņš paņēma mobilo tālruni, ierakstīja paša runāto un… “tīrā latviešu valodā man paskaidro”, kas un kā. Domāju, nepaies ilgs laiks, kad varēsim sarunāties ar ukraini latviski, viņš austiņās mūs “dzirdēs” ukrainiski. Digitālās lietas nešaubīgi attīstīsies un atvieglos mums dzīvi.

zemeunvalsts.lv