uldis.dobelis
Piektdien, 28. aprīlī, Liepājas muzejā notika tikšanās ar kinorežisori Dzintru Geku-Vasku un fonda “Sibīrijas bērni” operatoriem Aivaru Lubānieti un Viktoru Grībermani, kuri dalījās pārdomās par fonda izdoto grāmatu “Mātes Sibīrijā”.
Klajā nākusi jauna grāmata “Mātes Sibīrijā” par psiholoģiski smagu, bet allaž aktuālu tēmu – 1941. gada deportācijām. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas izsūtīja vairāk nekā 15 tūkstošus cilvēku, portālu “ReKurZeme” informē Liepājas muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” vadītāja Sandra Šēniņa.
Daudzas no tām bija mātes un bērni, kas nokļuva tūkstošiem kilometru attālumā no dzimtenes – Sibīrijā un Kazahstānas ziemeļos, kur bija jāstrādā mežrūpniecībā, kolhozos un padomju saimniecībās. Grāmatā “Mātes Sibīrijā” apkopotas ap 300 izsūtīto bērnu un māšu atmiņas par tolaik piedzīvoto.
Lai gan par šo neizdzēšamo un rūgto sadaļu Latvijas vēsturē ir daudzkārt runāts, Dzintra Geka-Vaska uzskata, ka tēma īpašu aktualitāti ir ieguvusi tieši tagad: “Pagājuši jau vairāk nekā 80 gadi, atmiņas zūd, laiks skrien un skan mudinājumi to ātrāk aizmirst. Tad pēkšņi karš Ukrainā. Vēsture atkārtojas, atkal ir nogalināti tēvi, izpostītas ģimenes, deportēti bērni. Tāpēc ir vajadzīga šī grāmata. Lai mēs nekad neaizmirstu…”
Dzintra Geka stāsta, ka izsūtītie bērni pirms 20 gadiem lūguši izdot grāmatu par mātēm, pateicoties kurām, viņi izdzīvoja. Par Latvijas sievietēm, kuras no pārticīgas dzīves, no labklājīgām mājām nokļuva Sibīrijas sādžās, netīrībā, šaurībā, badā, aukstumā. Šifona kleitās mātes gāja taigā zāģēt kokus, noskrandušām drēbēm vakarā atgriezās būdās.
Mātes atdeva bērniem niecīgo maizes devu un nomira bada nāvē. Bija mātes, kas izdarīja pat pašnāvību, lai bērni tiktu uz Latviju, jo bāreņus veda uz Latviju.
Latviešu sieviešu pašaizliedzība un spēja savus bērnus glābt ir apbrīnojama, viņas strādāja mežā, ārdīja maisus, adīja, šuva, tamborēja, darīja visu ko, kā zīlnieces sādžā zīlēja, izdomāja, kā no nekā pagatavot kaut ko, stādīja kartupeļu miziņas, bieži vien mira badā, jo nebija iemācījušās zagt. Atmiņas ir skaudras, biedējošas un nežēlīgas, tajā pašā laikā apbrīnojami – ko spēj mammas savu bērnu dēļ.
Lai gan kinorežisore savā ilggadējā darbā par izsūtītajiem uz Sibīriju uzņēmusi daudzas filmas un izdevusi vairākas grāmatas, viņa aktīvi turpina darbu, lai varētu nākt klajā jauna grāmata, kas būtu veltīta tēviem Gulagā.
Foto – Modris Helds
Reklāma